Cilvēks, kurš palīdz citiem atrast sevi, rast optimālus risinājumus dzīvē uz neizzinātiem jautājumiem, māca citiem ieklausīties sevī, apjaust savus iekšējos resursus, neapjukt un nebaidīties šajā pasaulē. Kā viņa sevi dēvē – feisilitatore.

Mēs tiekamies ekokafejnīcā „Māja”, kas atrodas uz Inženieru ielas. Sazvanoties un runājot par tikšanās vietu sarunai, Izabella piedāvā uzreiz tikai un vienīgi šo vietu. Tai esot aura: īpaša un neatkārtojama. Un tik ļoti tuva arī ekozeme.lv. Pēc intervijas – sarunas, mēs vēl ilgi sarunājāmies. Bija par ko.

 

Šķiroties palika gaiša sajūta.

 

Pastāstiet par sevi: ar ko šobrīd nodarbojaties?

 

Šajā laikā es esmu atkal ceļa krustā. Kā vienmēr. Pēdējā pietura man ir mandalu projekts www.mandalaclub.lv. Informācijas ir daudz. Par formulu, kā piekļūt cilvēkam tuvāk, ar eidētiku – es šobrīd strādāju mazāk, privātskolās, jo cilvēkiem interese ir mazinājusies. Arī tiem, kuriem ir interese ar laiku paliek garlaicīgi, jo tur ir jāstrādā. Bet cilvēkiem nepatīk strādāt.

 

Bet  es esmu tāda nepiekāpīga. Es gribu, lai cilvēki sāk domāt par sevi. Tagad es organizēju tādas grupas, kurās strādāju ar Skaņu caur Skaņu. Tas cilvēkiem patīk. Patīk, jo tas atver viņiem kaut ko pilnīgi jaunu par sevi. Pilnīgi! Sakarā ar to, ka skaņas ir saistītas ar mudrām – žestiem, tas ir aizraujoši un vērtīgi, jo ar parastām pirkstu kustībām var sevi dziedināt. Cilvēkiem patīk dziedāt. Ļoti. Interesanti ir tas, ka vismaz 90 procentiem cilvēku kādreiz kāds dzīve ir pateicis, ka viņam kaut kas nav: muzikālās dzirdes, balss, kaut kas vēl, un viņam liekas – es neprotu. Bet dziedāšana ir dvēseles prasība. Bet, ja mēs runājam par dvēseles iekšējo dimensiju, tad tieši caur skaņu tas tiek izgaisināts – šie aizspriedumi par sevi. Un jau pēc dažām nodarbībām cilvēks saprot, ka viņš to tomēr prot. Un tad jau viņš var izvēlēties - turpināt vai arī doties tālāk pašam kaut kur citur dziedāt.

 

Visvairāk es strādāju šobrīd ar skaņu, vibrācijas pacelšanu, skaņas dod šādu iespēju. Daudzi grupā nāk uz auras fotogrāfiju un visiem ir augsti rezultāti. To dod skaņas. Mans mērķis ir organizēt koncertu vienam cilvēkam no Pēterburgas, viņš nodarbojas ar skaņu, žestiem. Vēlos paradīt šo mākslu.

Un mandalas man ir tagad. Dejas ir mazliet maliņā. Jo uz deju ir jānobriest. Ne kuram katram patīk meditatīvas dejas. Tas ar laiku. Un eidētika.

 

 

Jūs eidētikā mācāt, ka latviešu līgo dziesmas ir identiskas mantrām.

 

Jo dziesma ir skaņa. Savā darbā es cenšos apvienot dažādas nācijas, tautas. „Raidi ridi rā!” un „Līgo, līgo!” ir tikai latviešiem raksturīgas skaņas. Bet „u”- visās tautas, „a” – visās tautās. Tas paplašina to iekšējo telpu.

 

Ja mēs runājam par to, kas es esmu, tad es esmu pēc profesijas feisilitatore – no angļu valodas facilitator. Burtiskais tulkojums, cilvēks, kurš palīdz citiem palikt par sevi. Realizēt un attīstīt sevi.

 

 

Kādi ir tie veidi kā jūs cenšaties palīdzēt?

 

Tā ir eidētika, tās ir mandalas, dziedāšana, meditatīvas dejas. Ir tāds interesants cilvēks dziedāšanā un dejošanā, augsta līmeņa. Es pati esmu mūžīgā skolniece.

 

Bet kāpēc joga ir populārāka par mandalām, dejām?

 

Es ilgi, ilgi par to domāju, un man atnāca tāda atbilde: vārds joga bija pazīstams jau no... padomju laikiem.

 

Padomju laikiem?

 

Jā! Joga bija padomju laikā. Un vecāki - viņi to vārdu dzirdēja. Sākumā tas bija noslēpums, negatīvs, bet tad par jogu žurnālos bija raksti, par to, ka tas ir labi, veselīgi. Un zemapziņā – kolektīvajā – tas vārds saglabājās. Un, ja jauns cilvēks vecākiem teica, ka nodarbojas ar jogu, vecāki atbalstīja: „Jā, jā, ej droši, tas ir veselīgi!”. Un tas saglabājās modē.

Bet diezin vai cilvēki zina, ka ne katra joga ir derīga šeit – rietumos, ļoti retie zina, ka Austrumnieki šeit nekad neatver savas zināšanas dziļumā. Ja tu gribi tiešām apgūt jogu, tev jābrauc, piemēram, uz Indiju. Un, pietam, tev tam skolotājam vēl ir jāiepatīkas, lai viņš tev uzticētos. Un tikai tad skolotājs tev kaut ko atklās un parādīs. Un, kad tu atbrauksi atpakaļ uz Rīgu, tu būsi šeit Dižais Skolotājs. Bet tev tik un tā būs atvērta tikai maza daļiņa.

 

Sākumā man nepatika joga. Bet tad es aizgāju uz vienu, otru nodarbību un sapratu: ko viņi dara, kā viņi dara. Un jaunie treneri – labi, tīri cilvēki, viņi nesaprot ar ko viņi strādā. Viņi nesaprot, ka tā ir enerģija. Tas nozīmē, ka nesaprot kas notiek ar cilvēku, kad strādā ar kundalini enerģiju...

 

Es sāku meklēt drošu ceļu, lai cilvēkam nebūtu ne bail, ne sāpes, kad viņš ar kaut ko nodarbojas manā programmā. Pietam, es esmu nedaudz dziedniece, varu kontrolēt, kas notiek ar enerģiju.

 

Bet – kas ir joga. Joga nozīmē ceļš. Tas ir ceļš. Ceļu ir daudz.. Joga ir vispazīstamākais  ceļš mūsu sabiedrībā, kuru, gribam vai nē, cenšas integrēt ar Austrumu pasauli.

 

Latviešiem ir ļoti tuva Indiešu kultūra. Zemapziņā. Arī indiāņu. Bet ar indiāņiem ir tā – tur ir šamanisms, izteikts. Ja tu esi vājš – labāk neej tur. Ja tu esi stiprs, tad tev ir izvēle – vai tu mēģināsi spēlēt ar citiem cilvēkiem šamaņu spēles - šis ceļš neder attīstībai. Jo tas ir ceļš caur bailēm, varu.

Vai arī tu iesi citu ceļu, lai attīstītu un realizētu savu garīgo būtni pilnībā. Pēc mana Skolotāja uzskata, tas ir galvenais mērķis jebkuram cilvēkam šajā dzīvē.

 

Kas ir galvenā problēma cilvēkiem, kādēļ viņi nevar vai negrib pamanīt neko citu bez naudas pelnīšanas?

 

Ar garīgām lietām cilvēks sāk nodarboties tikai tad, kad viņam ir ko ēst un kur dzīvot. Nabagie ar to nenodarbojas. Tas ir Likums. Tas ir garīgais, psiholoģiskais likums. Kamēr tev un tavai ģimenei nav ko ēst, tu nevari domāt ne par ko citu. Tas ir pirmais pakāpiens trepēs. Kad tev ir kaut kas, ko ēst, tu jau sāc meklēt vēl citu, ar ko pabarot savu dvēseli. Pirmkārt mēs barojam savu ķermeni. Jo cilvēks sastāv no trijām daļām: ķermenis, dvēsele un gars. Tad kā var pabarot dvēseli, ja gribas fiziski ēst?

 

Biju jauna, es tam neticēju. Kad dzīvoju padomju laikos, man bija ko ēst, vairāk vai mazāk – bija kur dzīvot. Tajā laikā es nevarēju saprast to likumu. Bet paskaties, kas notiek, kad biznesmenim ir viss, ko viņi meklē?

 

Brauc uz Indiju?

Tieši tā! Pirmajā reizē un otrajā paskatīties, bet trešajā reizē viņi satiks savu Skolotāju. Viss mainās. Es zinu turīgus cilvēkus, kur mainījuši savu materiālo dzīvi pret garīgo.

 

Par gadsimta slimību uzskata stresu, kas rada veģetatīvās nervu sistēmas problēmas. Kā tas ir izskaidrojams? Kāpēc tieši tagad?

 

Bet cilvēks izdzīvo pēc šādas problēmas. Manuprāt tas ir pārbaude, pārmācīšana. Mērķis tai situācijai ir... Daba ir daba. Izdzīvo tikai stiprākais. Bet dzīve piedāvā cilvēkam tādu lietu kā stresu, slimību, nabadzību. Tā ir pārbaude, vai cilvēks saprot, ka viņam sevi ir jāizmaina, jāpameklē sevī atbildi. Jo neviens nevar palīdzēt tajā brīdī – draugi, radi, ne valsts, pat ne Dievs.

 

Tas var turpināties ilgu laiku, bet, ja cilvēks ir stiprs, dziļš, tad nevar viņš pastāvīgi dzīvot tā. Vai nu viņš iet bojā: pašnāvībā, nelaimes gadījumos, vienalga kā... Vai, tomēr, viņš vienu dienu var pamosties un padomāt: „Nu kāpēc es nevaru satikt kādu, kas atbildētu uz maniem jautājumiem? Es neko neredzu – tikai tumsu!. Un tad viņam nāk pretī. Tā ir pārbaude uz pašrealizāciju. Ja cilvēkam ir iekšējā bagātība, tad viņš noteikti satiks grupu, vienu cilvēku, atradīs grāmatu, TV raidījumu, jebkādu elementu. Un viņam tad uzreiz noņemas tāds kā vāciņš, un dzīve mainās pilnībā, uzreiz.

 

Tagad sabiedrībā parādās pakāpeniski jauns vārds – apziņa. Tas nav prāts, tās nav zināšanas. Tā ir apziņa! Apzināties to, kā tu dzīvo, kā uzvedies, ko tu dari, kā tu to dari... Vārds ir saistīts ar intuīciju, viņa iet blakus. Bet – ja cilvēks nedomā par to, viņš nevar uzticēties sev, savai intuīcijai. Un nezina, kā attīstīt intuīciju. Viņš domā – man vai nu ir vai nav intuīcija. Bet intuīcija  ir, tā ir tā sestā sajūta, sestā maņa.

 

Jūs to mācāt eidētikā – saprasties ar šo sesto maņu?

 

Protams! Manā dzīvē viss sākās ar eidētiku. Tajā laikā man nebija nekāds stress, es biju žurnāliste, man viss bija labi. Bet atbrauca cilvēki no Maskavas. Man piedāvāja par to uzrakstīt materiālu. Pēc tam man bija stresi, pārbaudes. Bet man bija jau informācija.

 

Vai varat paskaidrot, kas ir eidētika, ar ko viņa ir tik interesanta.

 

Ir pieņemts domāt, ka eidētika ir saistīta ar atmiņu. Neviens īsti nezina, kas ir atmiņa. Pats vārds ir no grieķu vārda eidos – tēls. Izrādās, ka, ja cilvēkam ir attīstīta iztēle, ja viņš prot veidot tēlus, strādāt ar tiem, tad viņš prot kaut ko vairāk, kā jebkurš cits cilvēks. Ļoti bieži vecākiem nepatīk, ka bērni fantazē. Vecāki nesaprot, ka bērni strādā ar tēliem. Viņi mēģina būvēt savu pasauli, ar saviem tēliem. Ja bērnībā piespiež un neatļauj, tad viņi vēlāk nevarēs būt veiksmīgi un laimīgi cilvēki. Viņi dzīvos realitātē, ka tas ir galds, tas ir krēsls. Bet viņi savā prāta pat nevarēs apmainīt: kas būs tad, ja galds būs šeit, bet krēsls – šeit. Viņi nepratīs operēt ar objektiem, modelēt. Ja cilvēkam nav attīstīta iztēle, saprotiet, kas notiek...

 

Līdzīgi kā autovadītājam ir jāprot modelēt, paredzēt iespējamā situācija?

 

Jā!

 

Paredzēšana ir saistīta ar labo smadzeņu puslodi.

 

Agrāk šāda informācija bija noslēpta. Mēs pat iedomāties nevarējām, ka par to visu zināja un ar šo informāciju strādāja austrumnieki. Psiholoģijā darbojas labā puslode. Bet galvenais mērķis, tāpat kā eidētikā, ir savienot labo un kreiso smadzeņu puslodi. Dzīvot pēc savas izvēles. Tas ir vieglāk, ērtāk. To var darīt meditējot.

 

Eidētika ir priekšmets, kas palīdz cilvēkam izdzīvot jebkuros apstākļos. Pielāgoties jebkurai situācijai, jebkurā laikā. Tas ir ļoti svarīgi. Un – atvērt savu iekšējo pasauli. Tā ir atslēga!

 

Kā ir ar mandalu uzdevumu?

 

Parasti mandalas darbojas noteiktu laiku. Kamēr jautājums, ar kuru jūs zīmējat mandalu, ir atrisināts. Mandalu ir jāprot atlaist.

Kā ir ar mandalu zīmēšanu, jo daudziem tas liekas lieks laika patēriņš, lieka ķēpa. Bet mandalu zīmēšana palīdz uzdot īstos jautājumus.

Jā, tieši palīdz uzdot jautājumus.

 

Tagad cilvēki vairāk un vairāk nāk uz mandalu zīmēšanu. Biežāk gan uz dziedāšanu. Kas notiek, kad tiek zīmēta mandala? Mums katram ir savi priekšstati, ko protam, ko nē. Neprotu dzīvot, neprotu dziedāt, nemāku zīmēt. Tikai taisīt biznesu. Bet no biznesmeņiem veiksmīgi ir tie, kuriem ir attīstīta intuīcija. Ja nav, tad nekāds bizness nesanāk.

 

Praktiski lielākā daļa tagadējie augsta līmeņa baņķieri, finansu darbinieki, ir izgājuši cauri speciāliem treniņiem, kurus vadīja Igors Matjugins, Maskavas eidētikas skolas dibinātājs un vadītājs. Mēs staigājām pa oglēm, daudz ko darījām. Es to zinu!

 

Ir cilvēki, kuriem patīk zīmēt mandalu kā mākslu. To dara jūtīgi cilvēki. Bet pragmatiskajiem pietiek ar vienu reizi, uz ilgu laiku. Bet, ja mandala ir mājās, viņa darbojas.

Man ir piemērs, cilvēks nodarbojās nevis ar mandalu zīmēšanu, bet gan ar mandalu ierāmēšanu. Viņš ņem mandalas rokās, groza tās, pielāgo. Un tas ir veiksmīgi!

 

Ir cilvēki, kuri meklē mandalu māksliniekus, lai nopirktu mandalu par dārgu naudu, liktu pie sienas. Un tā darbojas!

 

Kādi ir tie veidi, kā var taisīt mandalas? Standartā ir zīmulis un papīrs, cirkulis.

 

Daudz un dažādi! Man izstādē ( „Akvilona” telpās ) ir indiāņu kultūras mandala. Bet interesanti, ka lielākais impulss ir no papīra mandalas. Jo visvieglāk ir sākt ar papīru. Jo viegli ir paķert principu, saprast, kas notiek iekšēji, kad tu nodarbojies ar mandalas veidošanu.

Nav viegli pirmo reizi sākt ar dabas materiāliem, it īpaši pilsētniekiem. Bet papīrs ir visu laiku pa rokai.

 

Mandalu veidošana nav saistīta tikai ar stresa noņemšanu. Kādos gadījumos vēl cilvēks zīmē mandalas.

 

Pirmais mans mandalu skolotājs bija Hosē Aurelias. Viņam bija grāmata, pilna ar zīmējumiem, zinātniska, sarežģīta, bet viņš tagad nodarbojas kopā ar indiāņiem. 1975. gadā, pēc grāmatas iznākšanas, viņš pazuda. Nebija nekādas informācijas. Tikai tagad es uzzināju, ka viņš visu laiku nodarbojās ar mandalu, iekšējo pasauli pie indiāņiem.

 

Tiem, kas sāk nodarboties ar iekšējo pasauli, rodas problēma – kā savienot abas puses. Jo mēs esam cilvēki, mums jāmanās savienot abas šīs pasaules.

 

Jūs teicāt – cilvēks, kurš nevar pabarot savu ģimeni, nevar nodarboties ar garīgām lietām. Un tomēr – kā apvienot materiālo pasauli ar garīgo, ja ir tomēr vēlme pēc kaut kā garīga?

 

Ziniet – ļoti viegli. Uz Rīgu brauc tāds jauns cilvēks Cēzars. Viņam ir liela auditorija. Un viņš tieši māca šo lietu – kā apvienot.

 

Izrādās, ka cilvēkam pietiek, lai atjaunotu iekšējo mieru, 15 minūtes paklusēt. Dažreiz amerikāņi uzskata to par meditāciju, bet tas ir klusums. Apsēsties mierīgā vietā, vai radiem pateikt: „Atvainojiet! 15 minūtes ir manējās!”. Vai no rīta, vakarā vai naktī – vienalga kad – apsēsties un domāt vienīgu domu – ieelpojam „Es”, izelpojam „Esmu”. „Es esmu!”. Un ne par ko citu. Tas nav viegli no sākuma, bet tas ir iespējams.

 

Tas nav viegli, ja jums piedāvā vispār klusēt. Jo traucē daudzas domas. Klusē, neklusē – jūs runājat ar sevi, rit iekšējais dialogs, monologs. Bet te ir kas cits – jūs atļaujiet sev vienu domu. Un tad, kad parastās domas nāk prātā, jūs aizgaiņājiet tās kā mušiņas.

Es esmu. Pamēģiniet! Un būs rezultāts. Tas ir tieši tiem, kuriem jāstrādā daudz un smagi. Es domāju, ka mūsu politiķi to prot. Man ir tāda nojauta.

Tad, kad cilvēks sāk nodarboties ar garīgām lietām, soli pa solim – pietiek sākumā ar vienu semināru gadā. Jāizmēģina, kas patīk dvēselei. Pēc tam, sakot dzīvot abās pasaulēs, redzēsiet, ka šajā pasaulē jūs variet piepildīt daudz vairāk, nekā varējāt iedomāties. Materiālajā pasaulē laiks ir izstiepts kā gumija, bet iekšējā pasaulē laiks ir citādāks. 15 minūtes tur var būt divas trīs stundas šajā pasaulē.

 

Kāpēc jūs izvēlējāties mūsu tikšanās vietu tieši šeit – eko kafejnīcā „Māja”?

 

Ziniet, šo kafejnīcu es sameklēju pirmajā vai otrajā dienā pēc atvēršanas. Uzreiz man iepatikās tās mēbeles, fotogrāfijas. Bija tikai kafija un maizītes. Bet cilvēkiem ir sava aura, vietām arī – man tik ļoti patīk šeit, ka visas tikšanās ar draugiem runāju tikai te.

 

Ir pilsētās tikai nedaudzas vietas, kuras man patīk. Man šī ir pati ērtākā.

 

Kāda ir jūsu saikne ar ekoloģiju, dabiskumu?

 

Agrāk es nekad nepievērsu uzmanību tam jautājumam. Visam savs laiks. Pagājušajā gadā es pamanīju sevī tādu lietu – man saasinājās oža. Un sapratu, ka nevaru vairs dzīvot Rīgā. Man katrā vietā smird – pēc piesārņojuma, cigarešu dūmiem. Es aizbraucu uz Maskavas ielas rajonu, bet es nevaru te dzīvot. Tagad domāju par pārvākšanos uz kādu citu mazu pilsētiņu.

 

Par ēšanu – es vispār maz ēdu. Ļoti maz. Gaļu es jau sen neēdu. Gadus piecus vispār ne. Olas, piena produktus – tas ir normāli. Bet viss minimālā devā. Vienu laiku es varu ēst tikai biezpienu, tad gadu divus neēst. Bet tikai labāko, īstu biezpienu. Patīk tējas. Ļoti.

 

Tas laikam nāk no iekšienes. Ar prātu to nevar. Kad to mēģina darīt ar prātu, tad neiznāk, vai paliek tikai sliktāk. Man ir princips: visu savā laikā, vietā, ar saviem cilvēkiem. Tas pats arī ar ekoloģiju. Biju nesen Krimā. Līdz jūrai bija jāiet pa mežu. Jūra kā jūra – nebija sakopta vide, nekas izcelts. Tad es sapratu, ka es biju desmit dienas, iespējams, tīrākajā vietā uz planētas. Atbraucu uz Rīgu, apjēdzu, ka man steidzīgi jābrauc prom no Rīgas, ja gribu izdzīvot. Bet Skolotāji man mācīja. Ja tu gribi iemācīties dzīvot dažādās pasaulēs, tad tev jāprot pielāgoties.

Es teikšu tā – es mācos. Es neredzu Zemei nekādu iespējamu lielu uzlabošanos nākotnē.

 

Kāpēc cilvēki to pieļauj?

 

Jo šeit, uz Zemes, dzīvo cilvēki, kuriem attīstīta pirmā, otrā vai trešā čakra. Tai pat laikā – vienā ģimenē pat, var dzīvot tādi, kuriem ir attīstīta ceturtā, piektā, pat sestā, septītā čakra. Un tas viss – vienā laikā, vienā vietā – Zeme.

 

Mēs to izmainīt nevaram. Visos ezotēriskajos avotos rakstīts, ka planēta Zeme ir vieta, kur cilvēcīga būtne iziet savus pārbaudījumus. Tātad – arī Zemei ir savs mērķis. Un kāpēc gan mēs nedzīvojam uz Plutona vai Marsa.

 

Es atceros, ka tika reiz rakstīts, ka cilvēki ir gaismas būtnes. Un nākotnē visi cilvēki būs gaismas būtnes.

 

Internetā ir pilns ar 2012. gadu. Un daudz ir rakstīts, ka cilvēku nākotne ir saistīta ar apgaismību. Visi cilvēki eksistēs kā gaismas būtnes.

 

Daudzi tagad spekulē ar tiem gadiem, ka kaut kas slikts notiks.

 

Bet pagaidām ir tikai briesmas, bailes. Ir maz materiālu, kas dod attīstības virzienu. Katram un visam ir savs elektroniskais lauks. Un mūsu patreizējais uzdevums ir pacelt šo frekvenci. Kopējais enerģētiskais līmenis ir vidējs.