Mālu terapijas centra īpašniece Nelija Ozoliņa ir ļoti atvērta un pretimnākoša. Mēs tiekamies viņas terapiju centrā, kurā viss ir kluss, saulains un gaišs. Ieskaitot viņu pašu. Lai gan ikdienā mēs pārzinām tik lielu kosmētisko un ārstniecisko līdzekļu klāstu, esam maz informēti par dabas produktu – mālu. Tas dziedē, nomierina, atjauno enerģiju, palīdz rūpēties par skaistumu.

Saruna ir gara, tā nav virspusēja, pat ne intervija. Īsta, dzīva saruna. Un neliekas, ka pretī sēž cilvēks, kurš jau labu laiku cīnās ar tiesvedības procesu, kurā viņa cīnās par vienkāršu taisnību. Māls ir viņas dzīve, dvēsele, rokas, darbs, hobijs, aicinājums.

 

 

Kāpēc tieši māls un mālu terapijas centrs?

 

Man no pašas bērnības tas nāk, līdz ar brīdi, kad nokļuvu pie vecāsmammas. Bet īstenībā viss, kas saistās ar cilvēka labsajūtām, tās nodarbes ir saistījušas. Gan jaunības dienu aizraušanās: modelēšana, konstruēšana. Visa tautas māksla, ko vecāmamma bija atvedusi no Sibīrijas, ar latviešu lietišķo mākslu. Un arī šī netradicionālā medicīna, kas Padomju laikā bija pieskaitāma pesteļošanai. Protams, ka es nepievērsu īpašu uzmanību, jo, tad, kad es saslimu maza būdama, ārstēšanās man bija līdz kaklam. Principā darīja jau visu, ko varēja gan ar netradicionālo medicīnu, gan saskaņojot to ar tradicionālo medicīnu. Mana vecāmamma bija farmaceite, tāpēc viņa nekad nenorobežoja: tradicionālais un netradicionālais. Viņa uzskatīja, ka tam visam ir jābūt paralēli, komplektā vienam ar otru. Jo ir tādas reizes, kad var bez tās tradicionālās, bet ir reizes, kad nevar. Nu, ir tādas situācijas. Vislabāk ir sadzīvot ar abām šīm metodēm, neignorējot vienai otru. Papildinot. Arī šajā salonā. Es neuzdodos par īpašu viszini, es nedrīkstu uzstādīt diagnozi, neesmu nekāds medicīnas profesors. Tāpēc es konsultējos ar speciālistiem. Ja jūtu, ka pacientam vajadzīgs kas vairāk kā relaksācija, tad noteikti konsultējos. Ja cilvēks atnāk ar kādām problēmām, tad man ir savi konsultanti: pirmais ir ģimenes ārsts un fitoterapeits dakteris Artūrs Tereško, otra ir homeopāte Baiba Tereško. Ja ir nopietnas problēmas, tad ir dermatologs, ar kuru konsultējos. Tie ir ārsti ar augstāko medicīnisko izglītību. Pamatā ģimenes ārsti, bet vēlāk aizgājuši citu ceļu.

 

Mālu terapija ir gan profilaktiska, gan relaksējoša, gan dziednieciski ārstnieciska procedūra. Katru reizi ir savas metodes, bet vispār tie cilvēki, kuri atbalsta un izprot netradicionālo jomu, ir īpaši klienti. Jo pamatā ir jābūt komfortā ar savu ķermeni. Jāprot izjust savu ķermeni, dzirdēt sava ķermeņa valodu. Tie cilvēki nav tie, kuri pakļausies aklai reklāmai. Tie ir cita līmeņa cilvēki. Pirmais un galvenais, lai nepazaudētu to intuīciju, ir jāiemācās neielaist sevī naidu un dusmas. To ir ļoti grūti izdarīt. Sevišķi, ja tev dara pāri.

 

Bet, kā to izdarīt šajos laikos jo īpaši?

 

Šis ir laiks, kas mūs pilnveido. Tā ir tāda dzīves skola. Es tagad atkārtošos un daudziem tas nepatiks, bet šobrīd zaļā gaisma Latvijā ir nelietībai. Bet tas nebūs mūžīgi. Taisnība ir kaila. Bet tā nelietība uzvar neilgu brīdi. Cilvēkiem ir jāsaprot to, ka nedrīkst savu enerģiju izšķērdēt, cīnoties ar šiem neliešiem. Nedot zaļo gaismu, bet pacietīgi iet ar savu taisnību.

 

Ja mēs runājam par mālu terapiju, tad es varētu runāt par to stundām. Bet dabas teorija, dziedniecība, kad mēs ārstējamies ar dabas produktiem, tie der tādiem tīras dvēseles cilvēkiem, tādiem, kas dzīvo saskaņā ar dabu. Jābūt godīgam pret sevi, pret citiem. Ja tu nostājies nelietības pusē, tad tev ir jālieto tikai ķīmiju, līdz ...

 

Vai tas nozīmē arī negodīgu vai godīgu attieksmi pret dabu?

 

Arī. Kad man sāk prasīt māla izcelsmes sertifikātu. Nu, ziniet – ja cilvēks savāc mežā ogas, nes nodot, tad jau arī jāprasa izcelsmes sertifikāts. Māls ir veidojies miljons gadu. To ir veidojusi daba.

 

Kas jūsu acīs ir māls?

 

Tas ir remontmateriāls. Kā nu ir tā leģenda: Dievs iepūta cilvēkā dvašu, izveidojis no māla, un teica: nu, ko! Dzīvo, cīnies, strādā, mīli. Bet atceries – tu esi veidots no māla! Tā ir tāda leģenda, ko esmu skandinājusi. Kā saka dakteris Tereško: dabas krējums!

 

Bet māls ir dzīvība. Man ir tāds princips: jālieto tikai civilizācijas neskartu māla slāni. Tie mikroelementi ir mūsu Latvijas mālā... es jau no deviņdesmitajiem gadiem par to atklāti runāju. Es šobrīd rakstu grāmatu, kuras nosaukums, iespējams, būs „Mālainā dzīve”, sākot no Sibīrijas līdz pat šai dienai – ka Latvijas māls ir vissabalansētākais, tur ir visa Mendeļējeva tabula, kas ir tā sakārtota, ka tur neko ne pielikt, ne atņemt. Droši var lietot iekšķīgi. Protams, lai to varētu sākt lietot veselības uzlabošanai, skaistumkopšanai vai profilaktiski, tas ir jāiepazīst. Ir smilšu māls, ir ar dolomīta piemaisījumu, ir dziednieciskais māls, kas ir tāds īpašs. Es visu mūžu to lietoju iekšķīgi, var atšķirt. Ir starpība, to jūt uzreiz. Virsējie slāņi man nav pieņemami. Kāpēc? – agrāk jau varēja lietot, bet tagad ir tik daudz ķīmijas, ko lietojam. Mazdārziņos... 70. gados Latvija tika nokaisīta ar kaut kādu ķīmiju, ka visas priedes brūnēja.

Māls ir absorbents, viņš kā sūklis uzsūc no dabas. Tāpēc uzskatu, ka jālieto māls, kuru neskar gruntsūdeņi. Pavasaros un rudeņos, tajās vietās, kas pārplūst, gruntsūdeņi sanes visu ko. Kur vien var... Tādēļ mālu karjeras, kas ir izveidojušās kā tādas bļodas vai dīķi, neder. Jo tur nāk un iet ūdeņi.

 

Vislabāk man patīk tas māls, kas nāk 18 – 20 metru dziļumā citreiz, kad rok artēziskās akas. Bet es neteikšu, ka mālu var tā visur kur smelt un rakt. Esmu runājusi ar ķīmijas doktoru Olafu Strengēvicu par alumīnija piemaisījumiem. Es uzskatu tā, ka ir jau ļoti labi tie ķīmijas un profesoru atzinumi, bet šī metode ir sevi pierādījusi. Mana vecvecmamma piedzima 1872. gadā, viņa savā dzīve pielietoja mālu terapiju. Šis dabas materiāls ir sevi pierādījis. Tas nozīmē, ka mēs varam paļauties pilnībā uz šo materiālu. Ir tikai jādomā no kurienes mēs to rokam. Lai nepagrābtu mālu, kas piesūcies ar civilizācijas problēmām.

 

Rodas jautājums: kāds ir tas māls, ko varam iegādāties veikalos, piemēram, „Drogas”?

 

Jā. Bieži man zvana un prasa. Ir man pārdomas. Es gribēju sertificēt mālus, aizgāju uz sertificēšanas biroju Klijānu ielā, bet man neļāva. Es jautāju, kā tad var pieņemt pārdošanā ievestos mālus? Kas šis ievestais māls ir? Viss tagad balstās uz biznesu. Vai tas ir tas labais māls, vai sliktais, to jau nezinām, visi jau paļaujas uz citas valsts sertifikāciju. Es strādāju tikai ar vietējo mālu, un atbildu tikai par vietējo. To man nav daudz. Lielai izplatīšanai nevaru iedot. Es pēdējā laikā bieži atrodos ārpus Latvijas. Vācijā esmu bieži, pat veselu mēnesi reizēm. Kad cilvēkiem vajag, te viss ir ciet, esmu atdevusi savu mālu Latvijas dabas produktu veikalam „Ilvo”. Un arī homeopātiskajā aptieka var to iegādāties. ( www.ilvo.lv )

 

Jūs minējāt tādu lietu, kā malu dzeršanu.

Ar mālu dzeršanu ir tāpat kā ar zobu tīrīšanu. Es 1998. gadā ieminējos kādā raidījumā par zobu tīrīšanu. Kāds uzrakstīja, ka to ir jādara ar zobu birsti. Viss ir jādara ar prāta sajūtu. Arī māla dzeršana. Ir jāzina, no kurienes tas māls nāk. Es atbildu tikai par savu mālu. Ja cilvēks izdomās padzert vai zobus patīrīt ar mālu no sava mazdārziņa, tas nav prāta darbs. Turpat ber minerālmēslus, turpat zobus tīra. Nevajag arī pārspīlēti tēlot tīrīgos.

 

Kāpēc ne ar pirkstu, bet gan tikai ar zobu birsti? Es uzskatu, ka ar pirkstu. Ja tev tas pirksts ir netīrs, tad nomazgā, bet nevajag ignorēt savas ķermeņa daļas. Māls jau pats par sevi ir abrazīvs. Un māls ir ļoti labs zobiem. Paņem uz slapja pirkstiņa, izstaigā pa zobu smaganām, izmasē. Māls notīra aplikumu, nostiprina zobus smaganas. Pārpalikums, ko mēs norijam, ir tā pati dzeršana. Nepatīk ar pirkstu, paņem māla gabaliņu un vīļā ar mēli. Atrodi tam laiku. Tas būs daudz labāk, nekā sistemātiski ātri beržot ar birsti. Tas sabojās smaganas, fiziski traumēs, kā arī jāpasargā zobu emalja. Jo tā nav no azbesta.

 

Kādam liekas, ka tieši māls ir pārāk abrazīvs zobiem...

 

Tieši tāpēc nevajag to zobu birsti. Bet es saku – katram psiham sava programma. Gribi ar to birsti berzt, berz. Tikai nesaki, ka to teicu es.

 

Dzeršana: māls, ko dara? Attīra zarnu trakta piesārņojumu, regulē kuņģa un zarnu trakta darbību. Ja ir aizcietējumi – regulē, arī pie caurejas regulē.

 

Ar šausmām izlasīju: visi raksta par visu. Ir tāda tendence. Saprot, vai nesaprot – raksta tikai. Internetā izlasu: māls ārstē vēzi! Nu, šausmas! Pasakiet, kurš ir izārstējies ar mālu no vēža. Tas ir pilnīgs un kategorisks stulbums! Māls ir palīglīdzeklis. Tajos gadījumos, kad tu pielieto visas metodes, kas ir tradicionālajā medicīnā, ja esi līdz tam līmenim nonācis... Mēs nerunāsim par profilaktisko lietošanu, tā ir cita lieta. Bet – ja ir tradicionālās metodes pielietotas, tās nevar atcelt, un sākt dzert mālu. Māls ir tādos gadījumos: pēc ķīmijterapijas, apstarošanas, pēc nenormālajam zāļu devām. Lūk, tad mālu mēs lietojam kā organismu stiprinošu un attīrošu no visu ķīmijterapiju pārpalikumiem. Parasti šiem cilvēkiem krīt laukā mati un zobi, nagi lūzt. Lai stiprinātu ķermeni, lai būtu atveseļošanās process, lai dabūtu tos mikroelementus iekšā, pie reizes, lai tīrītu zarnu traktu, tad lietojam mālu. Tad vēl liekam uz pēcoperāciju šuvēm, lai ātrāk sadzītu, kā kompreses. Lai ātrāk sadzītu šuves, nepaliktu mezgliņi, neveidotos atkal kunkuļi, atjaunotos asinsrite, sabiezējumu izlīdzināšanai.

Bet, kā var pateikt, kā var izraut kontekstu no kopēja teksta: māls ārstē vēzi. Es nekur citur arī neesmu to lasījusi. Māls viens pats nevar izārstēt vēzi. Tās ir muļķības!

 

Ja ir kaut kāds bumbulis, sevišķi krūtīs. Visi bumbuļi nav vēzis. Sāksim ar to! Protams, mēs liekam kompreses, tad tiekam vaļā no bumbuļiem. Tieši ar māla kompresi. Bet vispirms ir jāpārzina, kas tas ir. Nekādā gadījumā, uzzinot sliktāko diagnozi, nevar turpināt malu lietošanu, cerot, ka vēzis pazudīs.

 

Gadījumā cilvēkiem nav bail iet pie tādiem cilvēkiem, kas saka tieši un skaidri: nē, nevaru palīdzēt, bet iet pie „visu varošajiem”?

Bet tā ir kļūda! Jo neviens dziednieks nav rentgens, varbūt no tūkstoša viens ir tāds, kuram pareizi laimēsies ar diagnozes noteikšanu. Un diagnozes kavēta noteikšana ir liels mīnuss dzīvei. Es neatzīstu arī tradicionālos mediķus, kas noliedz netradicionālo. Bet netradicionālais, it īpaši komplektā ar homeopātiju, fitoterapiju... Nu mālu terapija ir pie šī paša komplekta. Gan pie homeopātijas, gan fitoterapijas. Bet jebkurš normāls netradicionālās medicīnas ārsts, nevis vienkārši darbonis, kas sevi uzskata par netradicionālās medicīnas pārstāvi, bet gan ar ārsta izglītību, sapratīs, ka ir reizes, kad nedrīksti atteikties no tradicionālās medicīnas, viņa ir jāliek komplektā. Un tad ir fantastiski rezultāti. Bet, ja ignorē viens otru, viens grib pārspļaut viens otru, tās pašas reklāmas vai naudas dēļ, tad...

Kādreiz medicīna nebija bizness. Tagad ir skumji, ka mācīti profesori reklamē visādasbarības piedevas. Tas man nepatīk. Bet es arī neesmu no tiem cilvēkiem, kas nosoda, Es nedrīkstu to darīt.

 

Kāpēc netradicionālo medicīnu sauc par netradicionālo, kaut viņa pastāv jau tūkstošiem gadu?

 

Tradicionālā apēda netradicionālo. Jo kā tāda pirmā bija netradicionāla. Jo tā bija tā mūsu medicīna. Dabas medicīna. Bet attīstoties cilvēks no viena gala attīstās, no otra gala – degradējās.

 

Biežāk šodien cilvēks pieņem tradicionālo, jo tā ir ātrāk, ērtāk. Es domāju, pie mums nāk barības vielas tievēšanai. Tad kāpēc neesat tik tievi visi? Amerikā, piemēram! Tievēt jau arī vajag caur smadzenēm, caur prātu. Ja nepieslēgsi galvu, no tievēšanas nekas nesanāks. Vēl kas: lai nestāsta, ka tauta ir resna no bada. No bada neviens resns nav palicis. Tā ir nenormāla pārēšanās, bieži pārēdas uz nervu pamata. Ir cilvēki, kuri nervozējot – ēd. Bet ir tādi, kuriem dzīves pamats ir domāt par receptēm un ēšanu. Tas ir visa brīvā laika aizpildījums. Tas nav slikti. Tas ir dzīves veids, es to nenosodu. Kad bērni man bija mazi, protams, es vārīju, nodarbojos ar konservēšanu. Bet tagad: es ēdu, lai nenomirtu badā. Es nedzīvoju tādēļ, lai es ēstu. Man ir citas nodarbes. Viss, kas saistās ar ķermeņa komfortu, labsajūtu, tas man patīk. Es agrāk jaunībā pelnīju ar šūšanu, tad man patika, kad es kaut ko uzšuvu un man jautāja – kur ņēmi? Pati uzšuvu!

 

Arī tagad es pilnveidojos pie nestandarta augumiem. Man arī dēls saka: mākslinieki Mākslas akadēmijā, it sevišķi tēlniecībā ( viņš ir tēlnieks ), negaida standarta augumus. Nav kur izpausties. Bet, kad nāk tie kunkulīši, forši! Tur ir ko veidot!

 

Kā māls ietekmē skaistumu? Kādas ir tā īpašības?

 

Pirmais – palīdz ādai, padara to stingrāku. Bet – māls ļoti attauko, iztīra poras. Tas nozīmē, ka sistemātiskas māla procedūras var padarīt ādu sausu. Tādēļ māla procedūrā, ko taisu, kad cilvēks ir nogulējis māla kompresē no zoda līdz papēžiem, viss tādā mala kūniņā to pusstundu, četrdesmit minūtes, tad ir tā ādas slīpēšana. Slīpējam to ādas daļu, kas ir faktiski atmirusi, bet ar aci neredzama, tur poras ir pilnas ar visiem skaistumkopšanas līdzekļiem: putām, šampūniem, krēmiem, balzāmiem. Viss ir aizķepējis. Bieži vien kosmētikas līdzekļos ir tāds vasks, kas padara to ādu gludu. Kad to nomazgā nost, tad tik redzi, ka āda paliek krunkaina. Atmirušo ādu noslīpējam nost, tad ņemu eļļu. Parasti sezama eļļu, vīnogu kauliņu eļļu, olīveļļu. Es lietoju riņķa ziedi. Jau kādus gadus 20. Pēc vecās Riņķa metodes. Es to sakausēju kopā ar eļļu. Reizēm, it sevišķi sievietēm, piejaucu vēl klāt medu. Ja vien nav alerģija uz medu. Un tad es veselu stundu eļļoju ķermeni. Pora piedzenās pilna ar mālu. Viss ir saeļļots. Tad ir grēks uzreiz teikt: ej un mazgājies nost. Es lieku infrasarkanajā saunā. Kāpēc? Tas ir samazināts sildīšanās laiks. Ja būtu slapjā pirts, tad būtu vismaz stunda. Tā jau ar visu to eļļošanu līdz tam ir stundas trīs. Kamēr paguļ, kamēr izmasēts. Viņš ieiet uz 10 – 15 minūtēm pirtī. Ir Artūra Tereško pirts tēja, to es dodu līdzi. Tad cilvēks sāk ātri svīst. Ko tas nozīmē? Ķermenis grūž visu laukā, pie reizes – sūc iekšā.

 

Man prasa: vai mālu vajag sildīt? Nevajag nekad sildīt pirms likšanas uz ķermeņa. Šis ir tas gadījums, lai tā pora paveras, attīrītā pora, viņa ir sataukota, viss ātrāk uzsūcas, cilvēks noskalojas, iet uz māju, un process turpinās vēl četras stundas. Bet, tad, kad mēs taisām procedūru, kā velkošu uz sāpošām locītavām, pārbaudītiem bumbulīšiem, sasitumiem, sastiepumiem, osteohondrozes, tad liekam mālu istabas temperatūrā. Kāpēc? Ja tu gribi sasildīt, uzliec termoforu. Jo istabas temperatūras māls, uzlikts uz šīm ķermeņa daļām nesilda. Ko tas dara? Velk no ķermeņa siltumu. Ja būs silts, tad nevilks. Tā darbība jau ir mīnusā. Bet mums jau vajag šo vilkšanas darbību. Māls cenšas sasildīties. Uzliekam impegrējošo materiālu, sasedzam. Tas nozīme, ka mālam vajag to siltumu. Un no ķermeņa velk. Bet ķermenis no māla dabū mikroelementus. Tāpēc es nesaprotu, kāpēc citi cenšas sildīt mālu. Tad ņemiet sildiet ko citu. Māla sildīšanas metode ir ķieģelis. Senāk bija mūrīši. Nu tad guli uz tā silta mūrīša un sildi savas nosalušās locītavas pēc lieliem darbiem. Bet šeit, ja vajag visādām problēmām, nekas nevar būt labāks par mālu istabas temperatūrā, sasegt to vietiņu. Ar to mālu var staigāt, viņš nekrīt, nedrūp. Ir kā biezas konsistences krējums, kā otra āda. Var turēt ilgi: stundas divas, trīs, ja var izturēt. Jo āda jau neprotestē pret mālu, jo ilgāk, jo labāk. Āda protestē pret bezgaisa telpu. Jo, lai māls neizžūtu, nesadruptu, mēs liekam impregnējošo materiālu, kas rada to bezgaisa stāvokli. Ja ir problēma, arī profilaksē, ādai tas ir jāpacieš. Ja nepacieš, paliek mazliet apsārtusi, nekas tas nav. Dabūs gaisu, pāries. Bet mums ir no māla vajadzīga šī enerģijas apmaiņa. Tur jau ir tā vērtība. Tā ir tā māla odziņa!

 

Kā ir ar cilvēku interesi par šāda veida procedūrām?

Interese ir liela. Bet cilvēkam ir tas, ka viņš ir tik tālu attīstījies savās jūtās, ka viņam negribas, ka tur nokrīt tas māla gabaliņš: vai, vai! Bet tas nekas jau nav. Māls jau neatstāj nekādus pleķus. Šeit jau var nākt uz procedūru, bet cilvēki nevar atļauties vairs. Bet es saku cilvēkam: jums ir problēma, jums ir jānāk bieži, bet, lai būtu ekonomiskāk, lētāk, es jums iemācīšu, kā procedūras taisīt mājās!

 

Nē, nē, tas esot par sarežģītu! Bet cilvēks ir slinks pat priekš sevis.

 

Kas būtu tā minimālā higiēna, ko cilvēks varētu mājas apstākļos veikt?

Mālu noteiktu var lietot visos veidos. Tās pašas māla maskas, dzeršana, zobu tīrīšana, smaganu aplikācija. Jebkuru ķermeņa daļu var satīt mālos, paturēt un tikt galā. Nevar būt neviena ķermeņa vieta, kuru tu nevari aizsniegt. Ir jādara tik ilgi, kamēr tu pats tiec galā. Kaut vai tās pašas lāpstiņas. Un tad, kad cilvēks ir izcīnījis, tad ir: jā, es jūtos tagad tik labi, nesāp mugura. Bet loģiski, tu izkustējies, sevi piespiedi, to sarūsējumu izkustināji. Bet, ja staigā kā robots, baidās pakustēties, un tik iedzer tabletīti... Mālu vanniņas ir labas pret nogurušam kājām, pēdām. Es tējas lietoju, visu komplektu Tereško tējas. Es necenšos izdomāt jaunu velosipēdu, ko kāds cits jau ir izdomājis. Dakteris Tereško trešajā vai ceturtajā paaudzē ir fitoterapeits. Nu tad viņa metodes ir tā atstrādātas. Viņa tēju kokteiļi ir sevi pierādījuši. Nav ko fantazēt un izgudrot jaunu. Ir tā, atnāk te špikotāji, grib mācīties, bet pusgads ir par daudz. Ir jau, ka cilvēki dalās, dara jebko, nevis tādēļ, ka tas ir cilvēka dzīves veids vai hobijs, bet gan naudas pelnīšanas veids. Krīzes laikos dzimst ļoti daudz dziednieku, ļoti daudz izgudrotāju. Vienreiz tādā pirtī bija viens tāds cilvēks, kurš teica: „...es esmu profesors, es visu zinu par veselīgu dzīvesveidu”. Ja es gribu iegūt informāciju no cilvēka, es skatos, kā viņš ir uz sevis pierādījis savu teoriju. Ja cilvēks man grib bāzt ausīs par ēšanu pareizu, bet pats sēž knapi uz diviem krēsliem, es viņa teoriju nevaru pieņemt. Ja viņš stāsta par pareizu ēšanu, produktiem, pirtēšanos, bet pašam ir liekais svars, var redzēt, ka aknas ir slimas, maisiņi zem acīm. Nu pilnīgi slims cilvēks. Pat ne vecs. Lai man stāsta, ko viņš grib, bet es priekš sevis nepieņemšu neko. Pilnīgi neko!

 

Ja es nopērku mālu, ko es varu mājās pavisam droši un vienkārši ar viņu darīt?

 

Ja tas ir mans māls, tad to var droši dzert, strādāt ar smaganām – tās nostiprināt, sejas maskām, pielietot pie sasitumiem, lai neveidojas nekādi bumbuļi, pie jebkuram reimatisma sāpēm, citām locītavu sāpēm, pielikt pie vannošanās – arī uzlabot ādas stāvokli. Protams, ka paplunčājoties 15 – 20 minūtes netiks vaļā no nopietnas ādas problēmas. Tas ir relaksējoši, profilaktiski. Var arī matu maskas taisīt.

 

Kā iedarbojas matu maskas?

 

Tā ir sena metode. Matu saknes nostiprina, uzlabo asinsriti. Bet – jāsaprot – jo tev ir garāki mati, jo ir lielāka problēma. Ja tu smērēsi matos mālu putriņu, es iesaku olu pievienot. Tas palīdzēs ātrāk un vieglāk izskalot mālu putriņu. Ja to dara sistemātiski, tad jādomā – galvas āda var palikt sausa. Tad var pievienot kādu eļļiņu, balzāmiņu. Bet vēl – ja mati ir ļoti krāsoti, balināti, ziežot mālus galvā, mēs uzlabojam matu struktūru ne jau nodedzinātajiem matiem, bet jaunajiem. Mēs nevaram beigtu uztaisīt par dzīvu. Arī nagi. Nevar beigtu nagu uzlabot, uzliekot vienu mālu kompresi. Viņš augs pēc tam labāk, ja mālus sistemātiski liks un dzers. Ja uzliksi 10 reizes pēc kārtas  masku, nekas no jauna neuzlabosies. Jauns augs labāks. Bet, tas, kas ir beigts, sadalījies, tāds arī būs, kamēr nogriezīs nost.

 

Kur var iegādāties to labo mālu?

 

Es jau saviem klientiem, pacientiem, uz vietas notirgoju. Bet esmu atdevusi SIA „Ilvo”, kas, savukārt, nodevis arī homeopātiskajā aptiekā. Aptiekā ir ļoti atsaucīgs un zinošs personāls, viņi nokonsultē, visam dzīvo līdzi, lasa, par māliem zina, pie manis kādu atsūta. „Ilvo” sadūšojās, ieguldīja naudu un sagādāja smukas kastītes. Un iepakoja mālus. Jo man ir vairāk procedūru variants, nebija tas iepakojums, negribēju ieguldīties vairāk, jo iepakojumu jāpasūta nevis simtos, bet tūkstošos. Bet „Ilvo” tomēr sadūšojās, nopirka smukas kastītes, un es uzticēju viņiem šo savu lolojumu. Es ar mālu atsāku strādāt, nejauši satiekot 94. gadā vienu no dziedniekiem, tādu, kas teica: „Davai!”. Bet jebkurā „Davai!”, ir jāiegulda. Es nolēmu, ja es kaut ko attīstu, tad pamatīgi. Man nepatīk tā, pa kaktiem. Ieguldīt cilvēks negribēja, es paliku viena. Man patīk darīt tā pamatīgi. Nevis, lai iegūtu uzreiz peļņu.

 

Kāpēc man tagad ir jādomā par blakus nodarbi? Jo šī nav biznesa lieta. To es varu pateikt visiem, kas domā, ka iemācīsies tagad mālu terapiju, uzreiz pelnīs. Piemēram, ja es šūtu, un Jums būtu nauda, jūs nāktu pie manis. Nav naudas, nenāktu. Bet šeit atnāk cilvēks, viņam nav naudas, viņš ir slims. Es nevaru pateikt: zini ko – būs nauda, tad nāc! Tas mani velk uz leju.

 

Bet pagriežas kāda sadarbība. Tā arī esmu izdzīvojusi. Bet mālu terapija nav bizness.

 

Bet, lai sāktu darbību šeit, šajās telpās, jums bija lielas problēmas.

 

Tas bija murgs! Sagribējās man pašai savas telpas. Attīstīšos un būs labi. Bet tie nelabvēļi... Man bija četri gadi, kad zaudēju savus vecākus. Bet mana vecāmamma, kas mani audzināja, mani mācīja: dzīvo tā, lai nevienam ceļā. Un tas ir tas, kas sasaistās ar „zaļajiem”, kuri it kā sludina šo dzīvesveidu, bet pašiem kājās ir ādas kurpes. Nav jāiznīcina dzīvnieki, lai valkātu pūkainus kažokus. Kādreiz mani moka doma: valkāju aitas vestīti, bet to gaļu kāds ir apēdis.

 

Bet dzīvot dabisku dzīvesveidu, nozīmē saprātīgi un ar cieņu pieņemt dabas veltes.

 

Tieši tā! Bet ir daudz aprobežotu cilvēku, kas vēlas dzīvot uz citu rēķina. Arī uz dabas.

Atceros, kad sāku rakstīt par mālu. Kā tikai mani neķengāja. Kaut vai „Mālu marta”. Es izdevu reiz zilo mālu kalendāru, radās ķengas. Pagāja gads, divi, sāka viens rakstīt par labu man, otrs. Tagad raksta, bet arī tik daudz muļķības. Piemēram, ko tikai māls nevar ārstēt. Galējības.

 

Es runāju ar profesoru no Krievijas. Es saku, ka dzeru kafiju, nu nevaru attiekties no tā netikuma. Bet viņš saka: krūze kafijas no rīta ir pat ļoti vēlama asinsspiedienam un sirdsdarbībai. Bet nedrīkst pārdozēt. Ja tā padomā tad var pārdozēt arī kumelīšu tēju, arī slikti. Nevajag krist galējībās. Kas par daudz, tas par skādi.

 

Bet man ir ģimene, kas no manis nopērk kilogramu mālu un kilogramu arī apēd. Ģimene ar trīs bērniem.

 

Man jau arī no rīta ir tā, ka tā pirmā šļuka ir mālūdens. Es saņemu rīta enerģiju, kādus mikroelementiņus. Māls ir arī urīndzenošs, tāpēc dzert vajadzētu no rīta.

 

Es ļoti nožēloju, ka neiedziļinājos fitoterapijā, kā mana vecāmamma.

 

Ko vēl varētu pastāstīt...

 

 

Kādi ir tie interesantākie gadījumi, kas pieredzēti strādājot ar mālu terapiju?

Visinteresantākais, kad man no Francijas homeopātijas asociācijas atbrauca viens pārstāvis. Es viņam stāstu, man tulkoja no krievu valodas uz franču. Viņš grib pamēģināt. Es viņam saku, apmatojumā nevaru ķepēt mālu. Viņš tāds riktīgi apaudzis, skruļļainu vilniņu. Piedāvāju nodemonstrēt uz modeļa. Es redzu, ka viņam nav nevienas ķermeņa daļas, uz kuras var uzlikt, viss vienās spalvās. Bet: nē, nē, nē, nē! Grib pamēģināt un viss! Grib tieši muguru un krūtis. Ārprāts! Pieķepējām visas spalvas pilnas ar māliem, es domāju – līdz rītam ar to netikšu galā. Kamēr viņš guļ, komprese stāv, viss ir ļoti labi. Bet, kad sākas slīpēšanas process... no gludas ādas nāk nost efektīvi, rullējās un nāk nost. Bet te nāk ar visām spalvām nost! Depilācija! Man jau mugura svīst, jūtu, ka viņš ar ciešās! Nu, ko es teicu? Sasildījām zem krāna slapju, siltu dvieli, un kaut kā jau dabūju nost. Bet tas ir nevajadzīgs diskomforts cilvēkam. Es jau varu, bet raujas tās spalviņas ārā, tikko tiek klāt skābeklis, un viļā, sāk žūt. Un aplīp ap tām spalviņām. Man ir braukuši vīrieši, tad es pateicu – no muguras noskuj tās spalvas. Un labi visu darbu varēja padarīt. Bet, ja tiek raustītas ar to mālu, tas ir sāpīgi. Un nevajadzīgi. Sāpīgāk, kā medus masāža.

 

Es toreiz nodomāju, varbūt cilvēks zina, ko dara. Un krāmēju tajās spalvās ar.

 

Otrs gadījums, ne tik smaidošs. Man pēc viena raidījuma zvana dziļā vakarā no Latgales divi brāļi. Esot noklausījušies raidījumu, trešais brālis smagi slims, esot devuši mālus jau trešo dienu. Viņam esot paredzēta operācija. Es nevaru saprast – kāda problēma, kāda operācija? Esot vēdera problēma, neiziet vēders. Es saku; tā, atkal ir izrauts no konteksta. Kā var nevest uz operāciju, ja ir zarnu saaugums?! Ko māls var izdarīt pie zarnu saauguma? Es pēdējā mirklī, biju tik netaktiska un nekorekta, ka uzzvanīju uz onkoloģijas nodaļu vienam dakterim, un uz operāciju tomēr uzspēja. Iedomājieties, cilvēkam lien acis aiz sāpēm no pieres laukā, bet viņam grūž mālus glāzēm iekša pie zarnu saauguma. Tas ir, ka cilvēkam nav tas loģiskais saprāts, vai dumjums? Es nesaprotu, kā cilvēks var nedzirdēt īsti pa tematam, ko viņam stāsta, bet izķert no konteksta, piefantazējot vēl klāt.

 

Ar ko cilvēkam būtu jārēķinās, nākot pie jums?

Pie manis nāk profilaksei sportisti, ierēdņi, kas ļoti daudz sēž pie datora, kam sākas muguras problēmas, tīri profilaktiski. Tad nāk relaksācijai, jo šī procedūra ir ļoti relaksējoša. Tie, kuriem dienas paiet strādājot ar cilvēkiem. Locītavu problēmas. Ar diagnozēm nāk tad, kad tā jau ir noteikta. Atnāk invalīds, esot tāds jau gadus 15. Un prasa – pēc cik procedūrām es atveseļošos? Nu, piedodiet...

 

Reizēm cilvēki apzināti ar sevi neko nedara, tēlo varoni: es jau neko nevaru darīt, lai gan sāp mugura, man ir darbs. Nu agri vai vēlu tev būs tā, ka darbs būs jāatstāj. Kas ir varonība? Varonība nav nonākt līdz smagai diagnozei. Šeit jau var nākt tad, kad parādās pirmās pazīmes: piekusums, nevar savaldīties, stress, muguras, locītavu sāpes. Ja sadraudzēsies ar mālu, būs labi!

 

Man cilvēki prasa, kā tu vari izturēt visu, kas tev apkārt. Tiesvedību, to elli, kam esi izgājusi cauri. Es saku – māls. Māls man palīdzējis.