Pārtikas un ūdens kontrole Latvijā
Saruna ar Olgu Valciņu, direktora vietnieci laboratoriju jautājumos, kura jau ilgus gadus strādā mikrobioloģijā. Viņas pārziņā atrodas laboratorijas, kurās veic dažādas produktu analīzes Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā "BIOR". Institūts tapis reorganizējot un apvienojot bijušo Pārtikas un veterinārā dienesta Nacionālo diagnostikas centru un v/a “Latvijas Zivju resursu aģentūra”.
Mūsu institūtā šobrīd ir 6 laboratorijas. Trīs centrālās laboratorijas Rīgā - Pārtikas un Vides izmeklējumu laboratorija, Dzīvnieku slimību diagnostikas laboratorija un Medicīnas mikrobioloģijas laboratorija. Valmierā, Daugavpilī un Liepājā atrodas mūsu reģionālās laboratorijas, bez tam lielākajās Latvijas pilsētās atrodas paraugu pieņemšanas kabineti, kur var nodot paraugus laboratoriskajiem izmeklējumiem un mūsu institūta speciāli aprīkoti autobusi tos pārved uz reģionālajām vai centrālajām laboratorijām.
Pārtikas un vides izmeklējumu laboratorija veic analīzes ne tikai pārtikas produktiem, bet nodarbojas arī ar ūdens, notekūdeņu, kosmētikas, farmācijas produktu un citu objektu testēšanu. Tāpat laboratorijā ir atsevišķa nodaļa, kas veic vides faktoru mērījumus – mēra trokšņu līmeni, vibrācijas, elektromagnētisko lauku, apgaismojumu u.c. būtiskus rādītājus. Sadarbībā ar Veselības inspekciju veicam dzeramā ūdens un peldvietu ūdens monitoringu. Kā lielākā Latvijas laboratorija sadarbojamies gan ar valsts institūcijām, gan ar privātuzņēmumiem un individuāliem pasūtītājiem.
Būtiski ir tas, ka mēs saviem pasūtītājiem neatsakām arī gadījumos, kad nepieciešamas specifiskas analīzes, ko mūsu laboratorijā nav iespējams veikt – šādos gadījumos mēs atrodam laboratoriju ārvalstīs, organizējam parauga sūtīšanu un arī vēlāko analīžu rezultātu tulkošanu un interpretāciju. Arī šis pakalpojums ir pieejams katrā mūsu mazākajā filiālē, tādēļ pasūtītājam, piemēram, no Ludzas, lai veiktu sarežģītus izmeklējumus ārvalstīs, pietiek tikai nogādāt paraugu Ludzas kabinetā, tālāko izdarīsim mēs un turpat Ludzā viņš saņems visus rezultātus.
Runājot par pārtikas nekaitīguma valsts uzraudzību, tad šeit sadrabībā ar Pārtikas veterināro dienestu mēs izpildām laboratoriskās kontroles valsts uzraudzības programmu ietvaros paredzētos izmeklējumus. Pārtikas un veterinārais dienests nodrošina valsts uzraudzību visai pārtikas aprites sistēmai kopumā, un laboratorijas programmas ir tikai neliela daļa no kopējā uzraudzības procesa. Dienestā ir izstrādāti speciāli reglamenti, cik bieži jāapmeklē dažādi uzņēmumi, cik bieži jāņem paraugi dažādu laboratorisko programmu ietvaros. Katru gadu, atbilstoši ES prasībām, tiek izstrādātas vairākas laboratoriskās kontroles programmas, piemēram, atliekvielu kontroles programma, pesticīdu, salmonellu, listēriju u.c. programmas, kas nodrošina gan dienestu, gan patērētājus ar informāciju par situāciju pārtikas apritē.
Protams, Pārtikas un veterinārais dienests nevar nodrošināt nepārtrauktu inspektora klātbūtni katrā veikalā vai ražotnē, tāpat dienestam nav tādu līdzekļu, lai pārbaudītu katru saražoto produktu partiju, tāpēc lielākā atbildība par pārtikas kvalitāti un nekaitīgumu gulstas uz pārtikas apritē iesaistīto personu pleciem, un pārtikas uzņēmumiem ir jāizstrādā paškontroles programmas, iekļaujot tajās arī laboratoriskos izmeklējumus. Eiropā ir vienoti pārtikas nekaitīguma kritēriji, turklāt ir nodalīti kritēriji, kuriem atbilstība ir jāpārbauda vēl uzņēmumā, no kritērijiem, kuriem pārtikai jāatbilst visā derīguma laikā. Regulā pat noteikts, ka uzņēmējiem jāmēģina modelēt situācija no brīža kad produkts no uzņēmuma noliktavas caur pārtikas veikalu nonāk līdz patērētāja vēderam. Piemēram, produktam jāatbilst listēriju kritērijam arī gadījumā, ja vasarā mazsālītu lasi patērētājs vairākas stundas ved vienkāršā tīkliņā uz mājam. Tātad, produkts, lai arī vairs nav svaigs, tomēr nesatur šīs patogēnās baktērijas.
Ja atgriežamies pie iepriekšējiem laikiem, tad Padomju laikos bija stingri reglamentēts gan pārtikas produktu sastāvs, gan dažādi kvalitātes kritēriji. Piemēram, “Doktora desa” drīkstēja būt no konkrētiem gaļas veidiem, no noteiktām sastāvdaļām un citām reglamentētām īpašībām. Šobrīd tas tā nav un par “Doktora desu” var saukt katrs savu ražojumu, ja vien nav kādi tirdzniecības marku ierobežojumi, bet pagaidām vienoti standarti nepastāv. No vienas puses, cilvēkiem grūti orientēties produktos, no otras puses – visu nosaka tirgus un pircēju kāre pēc kāda konkrēta ražotāja produkta.
Sanāk, ka atbildība ir uzlikta ne tikai uz pašu ražotāju un izplatītāju pleciem, bet arī uz patērētāja pleciem?
Kaut kādā mēra tā arī ir, jo mēs nevaram būt pilnībā pasargāti no negodprātīgiem uzņēmējiem, galu galā ir iespējamas arī tīri cilvēciskas kļūdas, kad, piemēram, veikala darbiniece nepamana pēdējo paciņu, kurai beidzies derīguma termiņš, tāpēc pircējam būtu jāskatās gan marķējums, gan derīguma termiņi, jāskatās, kas patīk ne tikai tīri vizuāli, bet arī jāseko līdzi informācijai presē, jāskatās – ja uzņēmums ir pieķerts kādos nedarbos, piemēram, marķējumā ir bijušas problēmas, tam jāpievērš ir pastiprināta uzmanība un tikai tad jāizdara izvēle.
Kādu laiku atpakaļ bija plaša rezonanse sabiedrībā par „mazgātajiem salātiem”. Cilvēkiem tagad ir ne tas labākais priekšstats. Kā īsti ir ar tiem produktiem, kuri tiek gatavoti uz vietas?
Visi veikali ir pakļauti pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībai un arī uz tiem veikaliem, kuros ir šādi kulinārijas un ražošanas cehi, iet regulāri inspektori, veic inspekcijas un arī ņem paraugus. Bez tam, šādos uzņēmumos tiek arī izstrādātas paškontroles programmas. Ar dažiem veikalu tīkliem mums ir labas sadarbības programmas, kuru ietvaros mūsu darbinieki regulāri brauc ņemt paraugus, ļoti bieži šie veikali nemaz nav brīdināti, jo kontroles laiku nosaka veikalu tīkla centrālais birojs, atsūta mums programmu uz kuriem veikaliem, kurā dienā jāiet, kādus paraugus ņemt. Tāpēc man ir radies priekšstats, ka daudzviet informācija par slikto produkcijas kvalitāti un tā saucamo „salātu mazgāšanu” ir pārspīlēta, un bieži vien tā ir tikai cilvēku fantāziju auglis. Es nedomāju, ka kāds veikals apzināti tirgo veselībai bīstamu vai kaitīgu produkciju.
Ja man jautātu kā privātpersonai, ko tad es daru veikalā, jo man tiešām šīs informācijas ir vairāk nekā ikdienas lietotājam, tad mana atbilde: es veikalā izslēdzu šo informāciju un eju kā parasts pircējs, pērku to, kas man garšo. Un, ja man ir gadījies, kā jau gadās katram pircējam, nopirkt kādu produktu, kurš nav īpaši svaigs, visbiežāk es neskrienu un nevienam nesūdzos. Jo es zinu, ka tas ir normāli, ka produkti bojājas. Ja es zinu, ka tā ir veikala vaina, es eju atpakaļ un prasu atgriezt naudu. Kļūdīties gadās pilnīgi visiem! To, ka kādam šķiet, ka vienā veikalā tā ir sistēma, bet citā nekad nekas slikts negadās, to, protams, var regulēt arī cenu politika – dārgajos veikalos laikam tiešām ir nosacīti mazākas iespējas „uzrauties” uz kaut ko mazāk kvalitatīvu.
Kādi ir tie uzskatāmākie un biežākie pārkāpumi attiecībā uz pārtikas kvalitāti un sastāvu?
Pastāstīšu tādu interesantu lietu – nav šobrīd noteiktu vienotu Eiropas Savienības regulu attiecībā uz pārtikas sastāvu. Nav valstī noteiktas apstiprinātas dažādu produktu receptes, no kurām uzņēmēji nedrīkstētu atkāpties. Ir noteikti nekaitīguma kritēriji, ka desā nedrīkst būt aizliegtās ķīmiskās vielas, salmonellas, listērijas, citas patogēnās baktērijas, nedrīkst būt par daudz citi noteiktie toksiskie elementi. Bet citādi – tā ir brīva uzņēmēja griba. Tāpēc es Jums nevaru pastāstīt par biežākajām neatbilstībām attiecībā uz pārtikas produktu sastāvu, savukārt attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu – neatbilstoši rezultāti gadās visās jomās, tomēr patērētāji visātrāk izjūt mikrobioloģisko piesārņojumu.
Kā ir ar gadījumiem bērnudārzos, kad bērni saslimst ar salmonelozi... Šīs iestādes uzrauga Pārtikas un Veterinārais dienests.
Dienesta inspektori šādos gadījumos veic ārpuskārtas inspekciju un skatās, vai viss ir bijis atbilstoši higiēnas prasībām, viņi pārbauda vai personāls ir apmācīts vai telpas un iekārtas un tehnoloģiskie procesi atbilst prasībām: vai mazgā traukus, vai nav slimību, vai produkti tiek pareizi glabāti un sagatavoti. Nepieciešamības gadījumā inspektori ņem arī paraugus.
Caur jūsu laboratoriju iet arī ūdens paraugi. Biežākais jautājums cilvēkiem ir: kā ir ar krāna ūdens kvalitāti?
Veselības Inspekcija uzrauga visus ūdens piegādātājus, kuri izplata tālāk ūdeni pa ūdens sistēmām, savukārt šīs uzraudzības ietvaros izmeklējumus veic mūsu institūta laboratorijas. Es neatceros gadījumu, kad būtu bijušas kādas būtiskas neatbilstības, kas apdraudētu cilvēku veselību. Bet vienmēr jāpatur prātā tas, ka dzeramā ūdens apgādes sistēmā daudzviet ir vecas un aizaugušas caurules.
Mans privātais viedoklis – man negaršo krāna ūdens. Ja ir runa par ūdens kvalitāti, tad caurmērā situācija nav nemaz tik slikta. Jāņem vērā arī tas, ka daudzām pašvaldībām bija iespēja par Eiropas līdzekļiem uzcelt attīrīšanas sistēmas. Tas, ka ūdens ir par cietu, tas, ka daudzās vietās joprojām ir par daudz dzelzs, vēl šādas tādas problēmas rodas pēc avārijām – tie jau ir konkrēti gadījumi, kuri jārisina atsevišķi. Latvijā ir salīdzinoši labs krāna ūdens.
Kā ir ar ūdeni pudelēs, kas nopērkams veikalos?
Pēc tiem datiem, kas ir mūsu rīcībā, viss ir kartībā. Ir bijuši pāris pārkāpumu, bet nevienu kliedzošu gadījumu es neatceros.
Vai ir nozīme tam, kāda materiāla pudelē ūdens tiek pildīts: stikla, plastmasas?
Materiāliem, kuri nonāk saskarē ar pārtiku, arī ūdeni, ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem, nekādi ķīmiskie savienojumi nedrīkst migrēt nedz uz pārtikas produktu, nedz uz ūdeni, ko plašā patēriņā lieto uzturā. Bet no lietotāja viedokļa – tas ir subjektīvi. Vai jūs pērkat dārgu ūdeni stikla pudelē, vai lētāku – plastmasas.
Kā ir ar padomu, ko daudzi speciālisti iesaka: nopērkot eļļu plastmasas pudelē, produkts ir uzreiz jāpārlej stikla pudelē, citādi var sākt veidoties kaitīgas vielas (plastmasai saskaroties ar gaisu)?
Tam tā nevajadzētu būt, ja vien pudeli neturat gaismā un karstumā. Pašu par sevi šo produktu jau nedrīkst turēt saules gaismā. Bet es neesmu dzirdējusi, ka eļļa būtu uzreiz jāpārlej obligāti stikla pudelē. No otras puses, nav īpaši pareizi produktus pirkt lielos daudzumos un tad lēnām, gandrīz vairāku gadu garumā lietot.
Runājot par plastmasu – ekozeme.lv rakstīja par plastmasas trauku kaitīgumu, it īpaši tad, ja tos lieto nepareizi.
Par plastmasas traukiem jau ir atsevišķa tēma. Jautājums ir par vienreizējiem plastmasas traukiem, bērnu pudelītēm, daudzreizējiem plastmasas traukiem ( bļodas, pārtikas kārbas)? Materiālos, no kā šie trauki ir izgatavoti, var būt vielas, kas spēj migrēt uz pārtikas 
produktu vai dzērienu, kas tajā atrodas, tāpēc arī šajā jomā ir izstrādātas speciālas normas arī speciālas analīžu metodes, lai novērtētu cik lielu daudzumu kādas vielas patērētājs var uzņemt dzerot karstu kafiju no šādas krūzītes.
Ir kāda cita interesanta lieta! Daļēji šādu trauku apriti uzrauga arī Pārtikas un veterinārais dienests, tomēr šī joma pie mums līdz galam vēl nav sakārtota.
Bet jāatgādina arī pašu patērētāju atbildība par šādu izstrādājumu lietošanu. Esmu lasījusi par gadījumiem, kad cilvēki savas nezināšanas dēļ paši sev kaitē – ja - uz traukiem ir rakstīts: „Nesildīt mikroviļņu krāsnī!”, tad tas nav rakstīts tikai tādēļ, ka trauks tiks bojāts vai deformēts, vienkārši karstuma un mikroviļņu ietekmē var parādīties kaitīgas vielas, tomēr esmu dažādos portālos lasījusi, ka jaunās māmiņas raksta – „es esmu sildījusi, bet nekas tam traukam nenotika”. Absolūti, es teiktu – tāda piezemēta pieeja! Tāpat ir ar bērnu plastmasas pudelītēm - ir rakstīts, ka pudelīte ir derīga lietošanai pārtikā, un nav noslēpums, ka daudzas māmiņas domā, ka šīs pudelītes var sildīt arī mikroviļņu krāsnī.
Vai caur jūsu laboratoriju iet arī rotaļlietas?
Ar rotaļlietām nodarbojas Latvijā cita laboratorija un, ja mūsu pasūtītājiem nepieciešami rotaļlietu izmeklējumi, mēs tos nosūtam uz konkrēto laboratoriju.
Kā ir ar kosmētiku? Tai taču ir noteiktas regulas, kas nosaka noteiktus vielu ierobežojumus.
Aizliegto un ierobežoto vielu klātbūtni kosmētikas līdzekļos uzrauga Veselības Inspekcija, viņi organizē laboratoriskos izmeklējumus, ja ir pamatotas aizdomas par kādu aizliegto vielu klātbūtni. Konkrēti mūsu laboratorijai tie ir vairāk vietējie ražotāji un profesionāļi, lai pārbaudītu kosmētikas kvalitāti. Piemēram, kosmetologi, kas iepērk kosmētiku no ārzemēm.
Vai caur jūsu rokām iet arī eko un bio produkti? Kā ir ar šo produkciju?
Ir tāda ļoti interesanta lieta. Saimniecības nedrīkst lietot ne pesticīdus, ne minerālmēslus. Neko! Tām bioloģiskajam saimniecībām, kas ir sertificētas, būtu jāatbilst visiem kritērijiem. Cits jautājums atkal ir par godprātīgumu. Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā ir tāds izplatīts teiciens, ka parastās saimniecības minerālmēslus kaisa pa dienu, bioloģiskās – pa nakti. Bet tas pilnīgi noteikti nav oficiāls viedoklis, jo nav šādu datu, ka kāds tā tiešām darītu. Bet tautā tāda doma ir iesakņojusies. Tomēr vienam negodprātīgam saimniekam nevajadzētu bojāt iespaidu par visu šo nozari kopumā. Arī šo jomu uzrauga Pārtikas veterinārais dienests.
Kādi ir tie galvenie kritēriji, kas attiecas uz bioloģisko pārtiku?
Ja runājam par kritērijiem, tad bioloģiskajām saimniecībām galvenais ir: nelietot nekādas ķīmiskas vielas - augšanas stimulēšanai, cīņai ar nezālēm un visas pārējās lauksaimniecībā bieži vien izmantojamās un arī citās nozarēs atļautās vielas. Tas ir viņu galvenais uzdevums.
Kā notiek parauga izmeklēšanas process, ja cilvēks atnāk pie jums ar produktu?
Parasti jau cilvēki, kas pie mums nekad iepriekš nav bijuši, nenāk uzreiz ar paraugu, bet vispirms noskaidro situāciju par to, kas un kā jādara. Pirmais jautājums, ko uzdodam saviem klientiem „vai rezultāti ir pašu zināšanai, vai arī pamatojoties uz šiem rezultātiem pasūtītājs vēlēsies gūt kādus oficiālus sertifikātus, atļaujas eksportam u.c.” Tad ir atšķirīga pieeja, jo īpaši paraugu ņemšanai. Mēs konsultējam nepieciešamības gadījumā arī par to, kā ir jāņem pareizi paraugi: kādiem instrumentiem, kādos iepakojumos, varam pastāstīt, kāds ir minimālais paraugu daudzums, lai vispār uztaisītu analīzi. Ir bijis, kad atnes 10 g produkta, bet analīzes iesvaram vajag 25 gramus. Nākošais solis ir noteikt kādas analīzes konkrētam mērķim vajadzīgas. Arī to mēs palīdzam izlemt, kādus tad rādītājus vajag noteikt, jo cilvēkam nav ne spēka, ne varēšanas iziet cauri visām regulām. Palīdzam saprast, kuri ir tie labākie izmeklējumi, indikatori. Jo nevienam nav noslēpums, ka laboratoriskās analīzes nav ļoti lēts pakalpojums, tāpēc vienmēr jāatrod kompromiss starp vajadzību un iespējām. Tāpat ar pasūtītāju vienmēr saskaņojam analīžu metodes. Un tikai tad mēs sākam laboratoriskās analīzes. Kā Nacionālā references laboratorija mēs esam sev izvirzījuši ļoti augstus kvalitātes kritērijus, jo mūsu galvenais mērķis ir precīzi un ticami rezultāti, lai arī jebkuras citas valsts laboratorija, kura analizēs produktus no tās pašas partijas ko mēs, iegūtu salīdzināmus ar mūsējiem rezultātus. Ja pasūtītājs vēlas, papildus analīzēm, mēs arī izdodam atzinumu par produktu atbilstību nekaitīguma kritērijiem.
Vasaras periodā daudzi braukā pa Latviju, izvēloties avotu ūdeni. Kāds ir avotu ūdens kvalitātes rādītājs?
Man ir sapnis veikt šādu tautā mīlētu avotu monitoringu nevis tikai oficiālajiem avotiem, bet arī tajās vietās, kur cilvēki ņem ūdeni, kuras ir konkrēti „tautā” zināmas. Piemēram, zinu, ka Ķekavas avota ūdenim ir ņemti paraugi, tomēr Latvijā vēl ir daudz vietu, kurām nav uzraugu, nav ņemti paraugi un netiek regulāri pārbaudīti. Tā ir viena no mūsu tādām projektu idejām: apzināt tādas vietas, kuras nav oficiālajos sarakstos, bet cilvēki tur brauc un ņem ūdeni, ja atradīsim finansējumu uz šo ideju realizēsim, tad arī publicēsim rezultātus.
Runā, ka agrāk – 90. gados, Latvijā ir bijusi laba pārtikas kvalitāte, garšas ziņā daudz labāka, nekā šobrīd.
Mainās sabiedrība, mainās cilvēki, mainās ieradumi. Tas tāpēc, ka toreiz nevienam neienāca prāta desai pievienot, piemēram, mehāniski atkaulotu gaļu. 60., 70. gados vispār pārtikai nebija mākslīgās piedevas, irdinātāji, jo tādas vielas vienkārši nebija pieejamas. Mainās arī cilvēku ieradumi, ja atceramies, tad bērnībā nebija tā, ka 3 reizes nedēļā ēdām ārpus mājas. Tagad krīzes laikā cilvēki to arī dara retāk, bet pāris gadus atpakaļ ļoti daudzi regulāri ēda ārpus mājas. Un visi šie ieradumi kopumā ietekmē gan veselību, gan pārtikas aprites sistēmu, gan arī garšas, pie kurām mēs esam pieraduši. Es gan ne vienmēr esmu pārliecināta, vai tā bērnības konfekte vai desa man atmiņā palikusi kā īpaši garšīga tādēļ, ka tā tiešām bija tik īpaša, vai tādēļ, ka bērnībā desas un konfektes mēs nemaz tik bieži nedabūjām un tas bija vienkārši īpašs kārums, kas tagad atmiņās tāds arī palicis un traucē izgaršot jauno. Papildus tam, iespējams, ka Padomju sistēmā nebija tik svarīgi skatīties uz uzņēmuma peļņu un apgrozījumu, kā tas ir šobrīd. Es negribu teikt, ka tas ir slikti, jo attīstība ir vienmēr kāds progress uz labo pusi un uz slikto pusi. Visās jomās. Arī veselības un izglītības sistēma arī ir mainījusies.
Vai jūsu laboratorijai ir saskare arī ar sadzīves ķīmiju kā paraugiem?
Ikdienā nē, tomēr ir bijuši atsevišķi pasūtījumi, īpaši, lai novērtētu dezinfekcijas līdzekļu efektivitāti un sastāvu.
Vai ir izveidojies noteikts priekšstats par to, kam visvairāk patērētājam ir jāpievērš uzmanība tirdziņos?
Ja runājam par tirdziņiem un līdzīgām tirdzniecības vietām, ir vairākas ļoti vienkāršas lietas kam jāpievērš uzmanība – vai tur ir tīrs, vai pārdevējam ir tīrs apģērbs un rokas, vai viņam vispār ir kur mazgāt rokas, tomēr viens no galvenajiem kritērijiem, manuprāt, ir uzglabāšanas temperatūra. Vai piena kanna, no kuras pārdevējs smeļ pienu, tiešām stāv aukstumā? Nedomājiet vasarā nopirkt izlejamo pienu pulksten 3, 4 vakarā., ja kannai nav nodrošināts vēsums. Tā kanna siltumā stāv visu dienu! Jūs varat maksāt, cik lēti vien vēlaties par to pienu, bet vai jūs zināt, kas notiks ar tiem mikroorganismiem, kas no rīta pienā ir bijuši? Siltumā baktērijas vairojas ģeometriskā progresijā, ģenerācijas laiks tām baktērijām siltos apstākļos ir tikai 20 minūtes. Tad iedomājieties, cik no viena stafilokoka, kas bijā katrā piena mililitrā no rīta tur ir 4, 5 vakarā? Viena baktērijas šūna parasti neko sliktu nenodara (ar retiem izņēmumiem), biežāk vajag ievērojamu šūnu skaitu, lai cilvēkam sāktos intoksikācijas simptomi. Un šādi nekontrolēti apstākļi provocē kaitīgo mikroorganismu vairošanos.
Tātad pirmais – jāskatās uz uzglabāšanas apstākļiem. Iedomājieties pārdevējus, kas ar mašīnām tirgo izlejamo pienu, braukājot pa mājām, pagalmiem. Tas piens jau ir saliets pudelēs un viņi visu dienu braukā apkārt. Ja jums nav bail par savu un bērnu veselību, lūdzu! Bet es, kā mikrobiologs, esmu pret šādi tirgota nepasterizēta piena lietošanu uzturā. Jo, runājot par mikrobioloģisko kvalitāti nepasterizētam pienam, it īpaši, kas tiek pārvadāts nekontrolētos apstākļos, rezultāti ir vienkārši drausmīgi!
Bet vai iespējams visus tirdziņus izkontrolēt?
Nē, katrai tirdzniecības vietai blakus inspektoru nenoliksi, tādēļ ir normatīvs, ka pats ražotājs, tirgotājs uzņemas atbildību par savu produktu. Jā, Pārtikas un veterinārais dienests, arī ierobežotā finansējuma apstākļos veic uzraudzību un kontroli, tomēr arī patērētājiem jāuzņemas līdzdalība.
Kā ir ar augļiem un ogām, citiem produktiem, ko vasaras periodā daudzi tirgo lielceļu malā?
Ja vien ogas nav lasītas pašā ceļa malā, kad varētu būt augsta smago metālu koncentrācija, bet gan mežā, teorētiski nekas tai ogai vai gailenei nenotiks. Es nekad nepirktu ceļa malā gaļu, zivis vai piena produktus. Es neriskētu ar smagām veselības problēmām: caureju un nonākšanu slimnīcā.
Bet mums nav tādi pētījumi, cik ilgi ir jāsēž ar zemeņu trauciņu lielceļa malā, lai tur augstā līmenī no garāmbraucošo mašīnu izplūdes gāzēm sakrātos kaitīgas vielas.
Un Kurzemes puse, kur pārdod zivis?
Ir tirgotāji, kas braukā ar auksto vitrīnu, ir tirgotāji, kas sēž pie mājas ar visu produkciju, ir tirgotāji, kas pie mājas ir izlikuši tikai zīmīti, un, kad tu piebrauc - ved pie sava ledusskapja. Daļa no viņiem ir reģistrējušies Pārtikas un veterinārajā dienestā un daļa droši vien nav. Bet šajos apstākļos cilvēki meklē izdzīvošanas un iespējas piepelnīties. Un, cerams, Pārtikas un veterinārais dienests arī šobrīd ir īpaši uzmanīgs un aktīvs, jo ar zivīm ir liels risks iedzīvoties kādā pārtikas toksikoinfekcijā.
Jā, ir dzirdēts par to pašu pangasijas fileju, kas ir lēta, bet tiek audzēta bīstamos apstākļos.
Bet zivju kravām veic dažādas pārbaudes jau uz robežkontroles, ir vajadzīgi dažādi sertifikāti un citi dokumenti, lai vispār ievestu šādu produktu. Valstī ļauj ievest tikai to produkciju, kas atbilst prasībām.
Bet kā tad ir ar saldēto gaļu, pusfabrikātu produkciju? Ko būtu jāievēro?
Pilnīgi par visiem saldētajiem produktiem ir jāatceras – nedrīkst otrreiz sasaldēt. Ja esat nopirkuši saldētas ogas vai gaļas gabalu, jums jānonāk mājās tik ātri, cik vien iespējams. Jo, ja viņš ir atkusis, tad otrreiz sasaldēt nedrīkstēs.
Kāpēc?
Jo tieši atkušanas brīdī, kad izdalās sula, baktērijas sāk ļoti aktīvi vairoties. Un pie šādas aktīvas sasaldēšanas – atkausēšanas – sasaldēšanas būs daudz vairāk baktēriju, nekā pirmreizējā sasaldēšanas sākumā. Papildus tam, mainās arī produkta kvalitāte un izskats.
Runājot par inficēšanos: neviens jau jēlu gaļu neēd, visbiežāk inficējas nevis no pusjēlas kotletes, bet gan no netīrajām rokām un cita virtuves aprīkojuma, kas saskāries ar jēlu gaļu un vēlāk ar citiem produktiem, ko vairs termiski neapstrādā.
Kā ir ar brīdinājumiem uz pārtikas produktiem?
Daudzās valstīs ir normatīvi, kas paredz marķējumā norādīt, ka šo produktu nedrīkst lietot (vai lietot ar īpašu uzmanību) atsevišķas iedzīvotāju kategorijas, piemēram, grūtnieces. No baktērijām, tas īpaši attiecas uz listērijām.
Bet daudzas jaunās, topošās māmiņas nezina, ka jāizvairās no sieriem, kas gatavoti no nepasterizēta piena, no mazsālīta laša, auksti kūpinātiem produktiem. Nezina cilvēki! Manuprāt, arī ārsti nepietiekami plaši par to informē.
Kāpēc Latvijā nav šādas sistēmas?
Tāpēc, ka tas nav obligāti. Kādam ir tas jāgrib, jāpanāk.
Tas nozīmē, ka kādam tas vienkārši nav izdevīgi?
Es tā negribētu teikt, jo pie mums par to diez vai tik ļoti domā. Kas šobrīd ir svarīgs visiem? Tikt pāri sliktajai ekonomiskajai situācijai. Pārtikas un veterinārajam dienestam galvenais uzdevums ir nodrošināt pārtikas produktu nekaitīgumu. Un to viņi arī dara. Arī Veselības ministrijai pietiek savu uzdevumu, ko krīzes laikā risināt. Domāju, ka šī problēma tiks atstāta nākamajiem „treknajiem gadiem”.
Vai šobrīd – tik saspringtajā ekonomiskajā situācijā nav kritusies kvalitāte?
Kā to ņem. Daudz kas ir atkarīgs no apjoma un datu analīzes. Ja mums ir jāpārbauda divu tonnu krava ar vistu kājiņām, tēju vai kafiju, ir jābūt statistiskajai pieejai: cik daudz paraugu no katras kravas vietas ir jāpaņem, lai atrastu to, kas tur patiesībā ir un rezultātu varētu attiecināt uz visu partiju. Tas pats attiecas arī uz kopējo situāciju valstī. Problēma ir tā, ka valsts institūcijām, kuras uzrauga šo jomu, ir samazināts finansējums un atstāts minimālā līmenī. Finansējuma kritums ir ļoti būtisks, bet tiek darīts viss, lai tiktu saglabāts gan uzraudzības līmenis, gan nodrošinātu pārtikas nekaitīgumu, bet tik daudz paraugu noņemt, kā 2007./ 2008. gadā, vairs nav iespējams atļauties. Vai tas mums visiem nāks par labu, rādīs laiks.
Vai ir kas tāds, ko pašam ražotājam vajadzētu noteikti ievērot?
Ražotājam pats galvenais būtu nodrošināt šo pārtikas nekaitīgumu. Skatīties vai ir atbilstoši laboratoriskie izmeklējumi lētākām izejvielām. Vai ir vērts iepirkt vairākas tonnas izejvielu, ja tās satur antibiotikas, salmonellas un netiek veiktas pārbaudes?
Kāda ir tā vēlamā vīzija preču aprites sakārtotībā?
Saprotamāku regulējumu attiecībā uz pārtikas kvalitāti, jo šī tiešām ir tā joma, kura jāpadara skaidra, ar viennozīmīgu interpretāciju. Eiropas normatīvi ir daudz un dažādi, vienkāršam cilvēkam tam visam izurbties cauri, visu saprast – ir ārkārtīgi sarežģīti. Gribētos pārskatāmu likumdošanas pusi tieši attiecība uz laboratorisko kontroli, lai cilvēks, kurš ir izlēmis ražot vai jau ražo, varētu saņemt un paskatīties – kas tad viņa produktam ir jādara vai kādiem kritērijiem tam jāatbilst, nevis jāmeklē pa daudzām un dažādām regulām.
