Patiesu lietu veidotājs
Andris Romanovskis – patiesu lietu izpratējs un veidotājs. Viņa izpratne par patiesām lietām un ikdienā nepieciešamo ir spēcīgi pamatots pretstats tiem, kuri cenšas tik tā – zinu, dzirdēju, mēģinu, varbūt!
Andris gatavo īstus Sēlijas dārgumus: ziepes, sveces, arī skrubjus, kurpju ziedes un citas patiesas lietas. Viņš ir ļoti tiešs, bet atsaucīgs.
Vairāk par viņu pašu un viņa patiesajām lietām var lasīt viņa blogā www.pld.lv. Ja vēlaties to visu apskatīt „tiešajā ēterā”, jums būs jādodas uz kādu no tirdziņiem, kuros viņš ir sastopams.
Cik Jūsu dzīve ir aktuāls un nozīmīgs jautājums: dabisks, bez sintētiskās ķīmijas?
Manā dzīvē ļoti svarīgs jautājums ir ekonomiska un racionāla resursu izmantošana. Man vairāk patīk radīt un nevis patērēt. Patēriņš rada alkatīgu pieprasījumu pēc jauniem pakalpojumiem un produktiem, kuru kvalitāte un lietderība bieži var tikt apšaubīta, un tas nav man pieņemams.
Ļoti bieži tradicionāli produkti ir resursus taupošāki un arī dabīgāki.
Kāda ir Jūsu nodarbošanās, cik ilgi un kāpēc?
Jau vairākus gadus nodarbojos ar patiesu lietu radīšanu, izmantojot tradicionālas tehnoloģijas un vietējos resursus. Konkrētajā brīdī tās ir Sēlijas ziepes, bet tuvākajā laikā varēšu piedāvāt arī Sērenes skrubjus. Savukārt tālākā nākotnē būs vēl tauku sveces un kārtīgi zābaksmēri. Patiesu lietu radīšanai pievērsos plūdu, vētru un krīžu iespaidā. Sākotnēji gan ziepes tika gatavotas pašpatēriņam, kā suvenīri ekoceļotājiem un dāvanas radiem draugiem un paziņām. Tagad varu tik nožēlot, ka agrāk neuzsāku savu pašreizējo nodarbi, jo šķiet, ka mani izstrādājumi patīk un ir vajadzīgi ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem.
Vai ir radies noteikts priekšstats par to, kāda ir situācija Latvijā, sabiedrībā attiecībā pret dabisku un veselīgu dzīvesveidu kā tādu?
Ir ļoti liela atšķirība starp to, kā dabiskumu uztver lauku iedzīvotājs un to, kā dabiskumu uztver urbānās vides pārstāvji. Lauku cilvēkam nokaut vistu vai cūku ir normāla padarīšana, savukārt pilsētniekiem vēmiens nāk redzot asinis. Diemžēl pilsētnieki savu izpratni par dabiskumu sāk uzspiest lauku cilvēkiem, jo laucinieku īpatsvars uz šīs lodītes strauji samazinās, aiz ko nereti dabiskums iegūst izkropļotus vaibstus.
Lauku cilvēks par dabiskumu reti aizdomājas, jo viņš ļoti bieži dzīvo saskarsmē ar dabu un tās procesos parasti iejaucas tikai nepieciešamības spiesti.
Savukārt, Latvijā tāpat kā visā pasaulē par dabiskumu, resursu taupīšanu aizdomājas tie pilsētnieki -
a) kuriem naudas maciņš ir gana biezs;
b) kuriem tā ir modes lieta.
Ar ko tieši ziepes Jums asociējas, ja reiz tās ieņem tik nozīmīgu lomu Jūsu zināšanu un darbības jomā?
Ziepes man asociējas ar kārtīgām paša vārītām Sēlijas ziepēm un nevis ar "ziepjveidīgiem izstrādājumiem", ko var nopirkt pie smukziepīšu tirgotājiem. Ļoti nozīmīgu lomu ziepes ieņem tikai aiz to, ka neesmu vēl sācis piedāvāt citas ne mazāk patiesas lietas.:-)
Ar ko tad "īstas, kārtīgas" ziepes atšķiras no sintētiskajām, plaši reklamētajām ziepēm?
Kārtīgas ziepes no citām atšķiras ar to, ka tās ir domātas, lai veļu vai cilvēku padarītu tīru. Tātad kārtīgām ziepēm un arī citām patiesām lietām saturs dominē pār formu, tās ir funkcionāls izstrādājums. Otrkārt, latviešu cilvēkam kārtīga ziepe ir tā, kas darināta no vietējām izejvielām. Treškārt, kārtīga ziepe ir tradicionāls gadu tūkstošiem pārbaudīts sārma un tauku reakcijas produkts un nevis izstrādājums, kas izgatavots no virsmas aktīvajām vielām. Ceturtkārt, kārtīgā ziepē ideālā gadījumā nav nevienas liekas sastāvdaļas - ne ēterisko eļļu, ne krāsvielu, ne arī pildvielu.
Vai ikdienas veikalos vispār var iegādāties īstu un dabisku ziepju produkciju?
Domāju, ka īstas Latvijas ziepes veikalos nav sastopamas. Taču neko sliktu nevaru teikt par Alepo un Fabrē ziepēm. Tās ir tikpat tradicionālas, kā Sēlijas ziepes, tik netiek ražotas Latvijā, un pat ne Ziemeļeiropā.
Vai interese par dabisku produktu ir augoša?
Pasaulē urbanizācijas rezultātā pieprasījums pēc dabiskuma ir augošs. To dažādas kompānijas ir uztvērušas un cilvēkiem sāk piedāvāt visādus ekosurogātus. Latvijā šai interesei par šķērsli ir maksātspējas kritums.
Vai sabiedrībai pietrūkst pilnvērtīgas, daudzpusīgas informācijas, iespēja izzināt, mācīties par dabisku un veselīgu dzīvesveidu?
Veselīgs dzīvesveids ir dabisks cilvēka stāvoklis un tamdēļ domāju, ka jāmācās nevis tas, bet gan jāsniedz informācija par alkatīgā patēriņa kaitīgumu un mārketinga un reklāmas aktivitāšu kaitīgo ietekmi uz cilvēka dzīves kvalitāti, un dabiskuma saglabāšanu.
Pēc jūsu teiktā - ar dabisku dzīvesveidu aizraujas tikai modes pēc, vai tie, kuriem ir nauda, nozīme, ka - jo lielāka ekonomiska bedre, jo mazāka iespēja, ka cilvēks izvēlēsies to dabisko dzīvesveidu?
Pēc manis teiktā, tad attiecībā pret dabisko dzīvesveidu cilvēki jādala vispirms pēc kultūrvides - urbānās un lauku vides pārstāvjos. Urbānās vides pārstāvjiem "zaļā domāšana" pagaidām izpaužas vai nu kā mode, vai arī kā augstāks dzīves kvalitātes līmenis. Un augstāka dzīves kvalitāte ir tiem, kam vairāk naudas, varas vai citu resursu. Tā tas ir bijis, ir un laikam arī vienmēr būs.
Savukārt laukos cilvēkam iespējas staigāt pa rīta rasu ar basām kājām, dzert tikko slauktu pienu, ēst paša audzētu kartupeli vai aizskriet uz mežu bekās, nav tik ļoti saistīts ar naudas maka biezumu.
Ja atraušanās no ekoloģiska dzīvesveida ir globāla problēma, kā mēs kā viena valsts varētu kaut mazliet mainīt šo lietu?
Atraušanās no dabas nav problēma, tā ir likumsakarība, kuras aizsākumi ir meklējami tanī brīdī, kad cilvēks atrāvās vai nokāpa no baobaba un sāka klejot pa mežastepēm vai savannām.:-) Tik nezinu vai tas notika uz labu, vai ļaunu. Tā ka, manuprāt, viena valsts šo situāciju mainīt nu nekādi nevar, jo tas saucoties par cilvēces progresu. Un par progresu ir jāmaksā. Taču tas, ko mēs varam Latvijā darīt, ir veidot vidi, kurā cilvēki atpūstos no urbānā presinga. Latvija vēl var kļūt par valsti, kurā cilvēki no visas pasaules, sastopas ar dzīvniekiem ārpus zooloģiskā dārza, redz, ka piens ir no govs pupa un nevis no tetrapakas, kā seno arodu meistari, strādā respektējot dabu un tās likumus, ka droši var dzert avotu ūdeni un dziedēties Daudzeses sēravotā, u.t.t.. Mēs varam mēģināt kļūt par ekoloģisko rezervātu un par to prasīt lielu naudu.
Pagaidām ir krīzes situācija - cilvēkiem nav naudas, visi domā par eksistenci. Varbūt tomēr ir kaut kas tāds, kam nauda un krīze nav šķērslis, lai īstenotu mazu daļu no videi draudzīgām aktivitātēm? Katrs personīgi savā ikdienas ritumā...
Par eksistenci Latvijā visi nedomā, ir cilvēki, kuri arī dzīvo, par to liecina kaut vai pieprasījums pēc Sēlijas ziepēm. Nav vajadzīgas ne videi draudzīgas aktivitātes ne kampaņas, bet gan normāli likumi. Ar likumu aizliedziet polietilēna maisiņus un noorganizējiet plastmasas pudeļu apmaiņu pret naudu, un Latvijas meži kļūs tīrāki viena gada laikā! Ja cilvēks nedomā ar galvu, tad var veidot situāciju, kad katrs domā ar naudas maciņu, tad arī ikdienas ritumā viss notiksies.:-)
Kādu Jūs redzat ekoloģiskā dzīvesveida nākotni šeit, Latvijā.
Pagaidām šīs zemes nākotne ir ārkārtīgi neskaidra. Ja dominēs vēlme ātrāk atdod parādu SVF, tad tas notiks uz cilvēkam draudzīgas vides rēķina. Savukārt, ja parādīsies vairāk cilvēku, kas spēs domāt ilgtspējīgi, tad Latvija var kļūt par unikālu vidi, kur patverties no urbānā spiediena.
Kas ir tas, ko Jūs ieteiktu katram tautietim. Tā - no sirds un prāta!
Ticēt Dievam un nevis Zelta Teļam, jo uz to sauli mēs nevarēsim paņemt to, ko šai lodītei būsim taupījuši.
Foto no A. Romanovska personīgā arhīva.
autors Ennija , September 28, 2010
autors Ircic , September 28, 2010
autors zaljsh , September 29, 2010
Mūsu vērtība ir unikalitāte un nevis globāli virspusējā unifikācija, kas paslēpj katra savdabību. Tādēļ es grābju no seno sēļu pieredzes un neskatos uz ārzemniecisko, lai gan jāsaka, ka ne jau viss ārzemnieciskais ir nelāgs. Taču uz svešu ir vērts skatīties, manuprāt, tikai pēc tam, kad savi pieredzes un zināšanu acirkņi ir iztukšoti.
autors Ennija , September 29, 2010
