Dabas spēks nav salīdzināms ne ar ko un nevienu. Maz ir tādu, kas nemīl dzert gardas tējas vēlos rudens un ziemas vakaros. Vai vasarā, vērojot saules rietu.

 

Zāļu tējas dēvē arī par drogām. Šis raksts būs veltīts tām tējām, kuras ir ne tikai ikdienā iecienītas, bet arī iegūstamas pašu spēkiem un veselīgas.

 

Bet pirms tam – kas ir droga?

Latvijā drogu ieguvei izmanto gan savvaļas augus, gan kultūraugus. Latvija ir bagāta. Tās purvos, pļavās, mežos un tīrumos aug neticami daudz zāļu tējai derīgi augi. Par drogām sauc augu daļas un izdalījumus, kurus lieto ārstniecībā un profilaksei, kā arī dažādu preparātu izejmateriālu ieguvei.

 

Dzīvnieku, cilvēku un augu šūnām ir daudz kopīgu pazīmju. Tās veidojušās evolūcijas gaitā, tādēļ organisms labāk uztver dabiskās augu vielas, nevis sintētiskās, ķīmiskās.

 

Kas zāļu tējās tik labs?

Ārstniecības augi satur dažādas fizioloģiski aktīvas vielas, kas lieliski iedarbojas uz cilvēka organismu vai slimību ierosinātajiem. Tā kā augos aktīvās vielas neuzkrājas vienmērīgi, vāc tikai attiecīgās augu daļas, kurās tās ir visvairāk.

 

Tās būtu: pumpuri, mizas, lapas un laksti, ziedi, augļi un sēklas, saknes, sakneņi, sīpoli, gumi.

 

Svarīgākās vielas augos ir alkaloīdi, glikozīdi, flavanoīdi, ogļhidrāti, miecvielas, saponīni, eļļas un ēteriskās eļļas, olbaltumvielas, vitamīni, fermenti, minerālvielas, pektīnvielas, lihenīns, organiskās skābes, balzami, pantotēnskābe, inozīts, utt..

 

 

Par tradicionālākajām tējām

 

Liepziedu tēja

 

Parastā liepa ir tā, no kuras iegūstam tik aromātisko, maigo un gardo tēju. Tā zied jūnijā, jūlijā.

 

Liepu ziedi satur nelielu daudzumu ēteriskās eļļas, ka arī C vitamīnu, daudz gļotvielu, karotīnu, miecvielas, saponīnus utt..

 

Liepziedu tējai piemīt antibakteriāla, sviedrējoša ( pret augstu temperatūru ), diurētiska iedarbība. Visbiežāk tā tiek lietota kopā ar medu. Tautas medicīnā to izmanto arī reimatisma, klepus, vēdera sāpju, nierakmeņu un krampju ārstēšanā. Liepziedu tēja ir labs līdzeklis saaukstēšanās gadījumos.

 

Liepziedus ievāc, kad ziedi ir pilnbriedā, kad lielāka daļa ziedu ir uzziedējuši.

Tos vāc ar rokām, noplūcot ar visu seglapu. Jāraugās, lai lapas būtu bez kaitēkļiem un rūsas sēnes bojājumiem.

 

Kad ziedi ir saplūkti, tos izber plānā kārtiņā žāvēties. Piemērotākās vietas būs bēniņi, nojume vai citas telpas, kas ir pasargātas no tiešas saules gaismas. Temperatūra nedrīkst pārsniegt 40 – 45 grādus pēc Celsija, citādi zudīs tējas saldā smarža. Ja liepu ziedus pāržāvē, tad ziedi nobirst.

 

No sākotnējā ievākta daudzuma, svara, sanāk aptuveni 30 % tējas.

 

 

Meža zemenīšu tēja

 

Aromātiska un garšīga. Meža zemenītes ir jāmeklē saulainos uzkalnos, izcirtumos priežu un jauktajos mežos, alksnājos.

 

Zemenīšu augļi satur askorbīnskābi, B grupas vitamīnus, ēteriskās eļļas, cukurus, miecvielas, organiskās skābes, pektīnvielas, flavonoīdus, mikroelementus. Lapas satur askorbīnskābi, miecvielas, nedaudz alkaloīdu, flavonolus.

 

Lapiņas ievāc ziedēšanas laikā maijā, jūnijā. Ātri žāvē ēnainā vietā vai labi vēdināmās telpās.

 

Bet augļus – ogas, ievāc no rīta, sausā laika, kad rasa jau ir nožuvusi. Vai arī pēcpusdienā. Mitrā laikā vāktie auglīši ātri sāks pelēt, karstumā vāktie – sasutīs. Var lietot svaigā vai žāvētā veidā.

 

Svaigā veidā zemenīšu augļus lieto kā diētisku līdzekli anēmijas gadījumā, aknu, žultspūšļa, liesas, kuņģa, nieru slimību ārstēšanā, ginekoloģiskas asiņošanas un mazasinības gadījumā.

 

Tautas medicīnā zemenīšu tēju lieto pret sklerozi, hipertoniju, zarnu darbības regulēšanai. Ārīgi – ekzēmu, sastrutojumu un čūlu ārstēšanai.

 

Zemeņu lapu novārījums der pret caureju, svīšanu naktīs, vielmaiņas traucējumiem ( pumpas, izsitumi, pinnes, furunkuļi).

 

Jābūt uzmanīgiem, jo ir cilvēki, kuriem ir alerģija pret zemenēm, tad šī tēja var izraisīt alerģisku reakciju.

 

 

Āboliņa tēja

 

Sarkanā pļavas āboliņa tēja ir ievācama no jūnija līdz septembrim. Vāc āboliņa uzziedējušās galviņas – ziedkopas. Žāvē nojumēs vai bēniņos. Nedrīkst pāržāvēt. Āboliņa tējas smarža ir medaina, garša saldena, nedaudz savelkoša.

 

Āboliņš satur glikozīdus, flavonoīdus, ēterisko eļļu, miecvielas, sveķveida vielas, askorbīnskābi.

 

Tautas medicīnā lieto ka atkrēpošanas līdzekli, drudža, saaukstēšanās gadījumos. Lieto arī kā antiseptisku līdzekli. Gatavo: 4 ēd. k. drogas uz glāzi verdoša ūdens.

 

 

Melisas tēja

 

Melisu lapas un galotnes ievāc augu ziedēšanas sākumā, dienas pirmajā pusē. Tad melisā ir visaugstākais ēterisko eļļu līmenis. Žāvē 2 – 3 cm slānī, ik pa laikam pārbraucot ar rokām. Melisas tēju var uzglabāt 2 gadus stikla vai skārda traukos.

 

Ārstnieciskas melisas lapas satur ēterisko eļļu, kuras sastāvs ir citrāls, citronellāls, citronellols, geraniols, linalols, lapas satur arī askorbīnskābi, miecvielas, rūgtvielas, gļotas, kafijskābi, ursolskābi.

 

Tautas medicīnā to lieto, lai mazinātu aizdusu, tahikardiju, sāpes sirds apvidū, lai nedaudz pazeminātu asinsspiedienu. Ēteriskajai eļļai ir nomierinoša ietekme. Melisas tēju lieto arī bezmiega gadījumos, kuņģa un zarnu sāpju gadījumos, sāpīgu menstruāciju un ādas izsitumu gadījumos.

 

Melisu var pievienot arī vannām, lai novērstu vielmaiņas traucējumus, nomierinātu, mazinātu nogurumu.

 

 

 

Piparmētru tēja

Piparmētru ievāc jūnijā, jūlijā.

 

Piparmētras lapas satur ēterisko eļļu, kurā ir pat 40 dažādas sastāvvielas. Galvenā no tām ir D – mentols un tā esteri ar etiķskābi un izobaldriānskābi. Smaržas asums ir dēļ esterificētā mentola un jasmola. Vēl ir karotīns, betaīns, miecvielas, flavonoīdi, rūgtvielas utt..

 

Mentols remdina sāpes, tam piemīt anstiseptiska un spazmolītiska iedarbība. Mentols paplašina konorāros asinsvadus, iedarbojas nomierinoši, tādēļ atrodams daudzu tinktūru sastāvā.

 

Piparmētru tēju iesaka pret sliktu dūšu un vemšanu, arī kā nomierinošu līdzekli, gremošanas traucējumiem, galvassāpēm, žagām, bezmiegu. Tā novērš gāzu veidošanos vēderā.

 

 

Turpinājums sekos.