Zaļās degvielas attīstībā sperti paši pirmie soļi
Pēdējā laikā ekonomiskās situācijas un zaļā dzīvesveida dēļ ielās parādās arvien vairāk riteņbraucēju un kājāmgājēju, taču pārvietošanās auto izmešu piesārņotajās ielās nav sevišķi veselīga. Biodegviela ļauj nākotnē lūkoties cerīgāk, tomēr tās izmantošana var tikpat labi ļaut atviegloti uzelpot un arī pārtraukt atkarību no naftas, cik nodarīt postu gan cilvēkiem, gan dabai.
Biodegvielas ir degvielas, kas ražotas no dabiskām izejvielām. Pašreiz zināmākie biodegvielu veidi ir biodīzeļdegviela jeb tā sauktais 
„zaļais dīzelis”, kuru ražo no augu eļļām, izmantojot sojas, rapšu, palmu vai citas eļļas, un bioetanols, kura izejmateriāls ir cukuru un cieti saturoši augi: labība, cukurniedres, cukurbietes vai kukurūza. Nelielos daudzumos to ražo arī no virtuves atkritumiem un pat aļģēm.
Biodegvielas var izmantot vai nu gandrīz tīrā veidā vai arī sajauktas ar parastu dīzeļdegvielu vai benzīnu. Tās kā viens no atjaunojamiem energoresursu veidiem ir patreiz iegūstamais lielākais aizstājējs degvielām, kuras ražo no naftas.
Biodegvielas palīdz mazināt attīstīto valstu atkarību no naftas, kas pēdējās desmitgadēs pārvērtusies ne tikai par ekonomisku, bet arī politisku un militāru konfliktu cēloni, kā arī biodegvielas ražošana un izmantošana ļauj samazināt siltumnīcas efekta radošo gāzu nonākšanu vidē, tādejādi saudzējot dabu un palēninot globālās klimata pārmaiņas.
Lai gan biodegviela tiek lietota salīdzinoši neilgu laiku, tā savā attīstībā jau paspējusi izveidot vairākas paaudzes. Pastāv tādi termini kā pirmās, otrās un trešās paaudzes biodegviela, no kurām pirmā jeb nu jau tradicionālā ir jau pieminētais bioetanols. Nākamie attīstības soļi ietver augu eļļas apstrādi ar rūpnieciskām metodēm, līdzīgi kā naftas pārstrādes rūpnīcās, kā arī etanola ieguvi no celulozes ar gazifikācijas metodi.
Tomēr biodegvielai ir arī savas ēnas puses. Tās pretinieki norāda, ka biodegvielas ražošana pati par sevi patērē daudz enerģijas resursu, kā arī atbrīvo nitrīta oksīdu, kurš veicina globālo sasilšanu. Citi intensīvas „rūpnieciskas” lauksaimniecības blakusefekti ir dabiskās vides un biodaudzveidības izzušana, liels ūdens patēriņš un lietus mežu izciršana. Turklāt jaunattīstības valstīs biodegvielas ražošana var izraisīt pārtikas trūkumu, ņemot vērā, ka auglīgie lauki komerciālā izdevīguma dēļ tiek izmantoti biodegvielas vajadzībām, nevis lai izaudzētu pārtiku iedzīvotājiem.
Tieši tāpēc tiek rosināts šīs degvielas apzīmēšanai nelikt priekšā prievārdu „bio”, kas no grieķu valodas nozīmē „dzīvība”, bet gan to dēvēt par agrodegvielu jeb no lauksaimniecības produktiem radītu degvielu. Tas, viņuprāt, būtu precīzāks apzīmējums degvielai, kura dzīvību nevis aizsargā, bet gan nogalina.
Nav šaubu, ka pasaulei ir nepieciešama alternatīva fosilajai degvielai jeb no naftas produktiem ražotajam benzīnam un dīzeļdegvielai. Tomēr izskatās, ka pareizais balanss starp cilvēka un dabas vajadzībām vēl nav atrasts. No vienas puses, šāda atziņa paver jaunus attīstības ceļus, norādot, ka jāturpina meklēt pareizā labība, pareizā vieta un pareizais daudzums. Bet, no otras, rada satraukumu, jo laiks rit un cilvēces pašreizējās saimniekošanas sekas var būt neatgriezeniskas.
