Bija kārtējais rīts Zaļajā mežā: mazliet apmācies, bet ļoti silts. Rūķītis Eko bija devies apgaitā. Mežs bija viņa mājas, viņa zeme. Kas tas? Viņš palūkojās uz saviem zābaciņiem, zem kuriem rēgojās izgāztas sarkanas rūpnieciskās krāsas tērcīte. Un tur? Tās nebija čaukstošas lapas, bet gan tikko izgāztas plastmasas pudeles. Uz celma, kaimiņu alas lapsēns sūdzējās par netīkamām vēdersāpēm: kāds vakar uzcienājis ar burgeru, tas izskatījies tik gards. Neesot nojautis, ka cienasts itin nemaz nebūs tik labs, kā ikdienā svaigais un pierastais ēdiens.Rūķītis saskuma. Kāds bija viņa mājas piesārņojis, netieši darīja pāri pārējo meža iemītnieku veselībai. Sajūta bija slikta. Ko darīt? Mēslu izmetēji ignorēja uzrakstus: “Nemēslo! Dzīvo videi draudzīgi!”. Toties - viņš varēja aicināt savus draugus dzīvot tā, lai apkārtējā vide būtu tīra un sakopta, un paši būtu veselīgi paēduši. Viņš nolēma sākt pētīt visu, kas notiek apkārt, kā dažādas lietas ietekmē viņa mežu un veselību. Lai mudinātu draugus piedalīties, viņš piedāvāja rotaļu veidā dažādus konkursus, kā arī veica pētījumus, lai parādītu vai tiešām viss šķietami jaunais un ērtais i...